Tag Archives: Vegāniskas receptes

Karstie keila salāti

Riktīgs jūlijs matos. Un atvaļinājums. Un karstums. Un vīruss ar flaberi rīklē. Ja varētu izsvītrot lieko, tas pēdējais būtu tas pirmais, bet nu neko, sadzīvosim. Uz apslimšanas laiku kaut kā ļoti prasās tādus sātīgākus un taukākus ēdienus. Nevarētu gan teikt, ka tas ir pareizi – labāk būtu jādod rumpim kas viegls un vitamīnīgs, bet sadumpojos un izdomāju, ka pieklepots atvaļinājums ir pietiekams attaisnojums kulinārām neģēlībām un roku ieslīdēšanai pannu un eļļas gaņģos.

Ā! Un mums pirmo gadu dārzā aug pašiem savs keils jebšu lapu kāposts. Skaisti aug, kā par spīti dīvainajam pavasarim un zaļajai ziemai, jo keili lieliski jūtas arī tad, kad pārējie kultūraugi no lauka novākti un pa tīrumiem ložņā salnas. Tad nu mēs pamazām to zaļo augu plucinām un maļam kokteiļos, mērcēs un zupās. Šoreiz kaut kas mazāk svaigs, bet galīgi ne mazāk zaļš, jo keils nu reiz ir zālēdāju prieks un lepnums, kura vērtīgās vitamīnu kravas tik vienkārši iznīdēt nevar.

Karstie keila salāti (nav obligāti jāēd karsti)

Vajadzīgs:

1 bundžiņa turku zirņu (400 g bundža)
2 lielas keila lapas
1/2 paprikas, krāsa pēc izvēles
4 saulē kaltēti tomāti
2 ķiploka daiviņas
1 šalotes (vai sarkanais) sīpols
1 tējk. kaperu (vēlams sālītie, nevis marinētie)
1-2 ēd.k. sojas mērces
Kajennas pipari pēc garšas un izturības
Olīveļļa apcepšanai

Gatavo:

Turku zirņus noskalo, keilu un papriku nomazgā un sagriež mazos gabaliņos, ķiploku izspiež caur spiedi vai smalki sakapā, šalotes sīpolu sakapā, kaltētos tomātus sagriež mazos gabaliņos.

Pannā uzkarsē olīveļļu un apcep šalotes sīpolus un ķiplokus (līdz sīpoli kļūst caurspīdīgi). Jāuzmanās ar temperatūru, lai ķiploki nepiedegtu un nekļūtu rūgti.
Pievieno sakapāto keilu un maisot apcep, līdz lapas kļūst mīkstākas un košākas. Pievieno papriku, kaperus, kaltētos tomātus un pacep vēl kādas 5 minūtes.

Citā pannā uzkarsē olīveļļu, ber iekšā turku zirņus un cep, līdz sāk mazliet brūnēt, tad pielej sojas mērci, pieber kajennas piparus un, aši maisot, pacep vēl pāris sekundes.

Samaisa turku zirņus ar keila dārzeņu maisījumu. Ēd.

Zemsvītras piezīmes:

* Man patīk, ka keils vēl ir salīdzinoši kraukšķīgs, tāpēc pārlieku cenšos nepārcept, bet, ja ir vēlēšanās, var sildīt ilgāk, līdz keils pavisam mīksts un padevīgs.
* Ja izmanto kaltētos tomātus eļļā, cepšanai var izmantot to tomātu eļļu.
* Keila vietā var izmantot spinātus vai mangoldus, tie gan jācep īsāku brīdi nekā keili.
* Mums sanāca pilnīgi adekvāta porcija divām personām.
* Keils (!)

Briseles kāposti ar Meksikas sajūtu

Nekad neesmu bijusi Meksikā, bet zinu, ka tur ēd kukurūzu un asus ēdienus. Toties esmu bijusi Lietuvā, kur parasti dodos pēc virtuves lietām, ko mūsmājās nedod vai dod slikti un/vai dārgi. Viena no lietām, ko pārvedu mājās pēdējā ciemošanās reizē, ir labākais kūpinātās asās paprikas pulveris, ko jebkad esmu ēdusi vai ostījusi.

Šie salāti pirmoreiz uztapa, kad steidzīgi vajadzēja ko uzēdamu pusdienās. Un iepatikās.

Vajag:

Apmēram 10 Briseles kāpostus
1 avokado, sagrieztu kubiņos
1 mazo gurķi, sagrieztu pusmēnestiņos
3 ēd.k. konservētas kukurūzas
1 tējk. olīveļļas
1/2 tējk. maigu vai vidēji asu sinepju
Šķipsnu sāls (vēlams to Himalaju melno, kas pēc olām ož) vai 1 tējk. (vai pēc garšas) sojas mērces
Apmēram 1/2-1 tējk. (vai mazliet vairāk) asās kūpinātās paprikas pulvera*

Katru briselnieku sagriež uz pusēm un tad tādās kā šķēlītēs (ja ir daudz laika, brontozaura zobi un govs kuņģis, var mēģināt griezt vienkārši uz pusēm), liek bļodiņā kopā ar sagreizto avokado un gurķi, pieliek noskalotu kukurūzu, sinepes, sāli vai sojas mērci, olīveļļu, kūpināto papriku un visu kārtīgi, kārtīgi samaisa (jo ilgāk maisīs, jo krēmīgāka taps mērcīte). Ēd.

Zemsvītras piezīmes:

*Ja nav asās paprikas pulvera, var pievienot parastās kūpinātās paprikas pulveri un kajennas piparus.

*Ar šādu porciju man pusdienām pietiek un pietiek tā, ka vēl labu laiku negribas iet paskatīties, ko dara ledusskapis.

Mans mīļākais dresings + svaigi svaigu kāpostu salāti

Kamēr turu īkšķus (reizēm tomēr labi nebūt kaķim), lai neprāta lietus nenokapā nesen sastādītos lapu kāpostus, iedomājos, ka nu tak ir pienācis tas brīvais brīdis, lai pastāstītu par savu mīļāko dresingu, ko kā reiz var labi ēst ar kāpostiem. Burvīgi saderēs ar grilētām vai vējotām portobellām, kraukšķīgi apceptu tofu, ar visu veidu dārzeņiem, bet vislabāk – ar milzīgu kaudzi dažādu zaļo lapu. Taisnību sakot, es to varu pavisam labi ēst ar visu, jo tas tak mans mīļākais no mīļākajiem dresingiem. Un tas top šādi.

Dresings:

2 ēd.k. labas linsēklu eļļas*
1/2 ēd.k. labu sinepju*
1/4 tējk. Ķeltu jūras sāls vai 1 tējk. sojas mērces
1-2 ēd. k. rauga pārslu (no LV dabūjamām iesaku Marigold)
1 ēd.k. ūdens

Gatavo: visu sajauc kopā. Tadā.

Šo dresingu mēdzu pārveidot itāliskāku, liekot klāt klasiskās itāļu garšas – raudeni, kaltētos tomātus, ķiploku, timiānu un citas labas lietas. Bet reizēm uztaisu arī ko aziātiskāku, pievienojot sojas mērci, čili, ķiploku, ingveru. Var likt kaut dilles klāt, ja tā gribas. Viss labs.

Svaigie svaigo kāpostu salāti:

2 kausiņi (cup) sakapāta svaiga galviņkāposta (man bij tāds jauns un sulīgs gadījies)
2 īsie gurķi, sagriezti nelielos gabaliņos
1 neliela saujiņa redīsu dīgstu, noskaloti un viss
Linsēklu-rauga pārslu dresings

Visu sajauc kopā, pietaupot nedaudz redīsu dīgstu smukumam, iemaisa dresingu, pārkaisa pāri dīgstus, ĒD.

Zemsvītras piezīmes:

* Laba linsēklu eļļa ir tāda, kas nav rūgta. Es pēdējā laikā ļoti viļos visās agrāk iemīļotajās eļļās un pērku tikai tādas, kas iepakotas tumšās pudelēs un vēlams arī kartona paciņās. Lieki atkritumi, protams, bet tikai tā var būt drošs, ka eļļa nebūs jāizmanto tikai koka dēlīšu ierīvēšanai.

* Labas sinepes ir tādas, kuru sastāvs neizklausās pēc suitu sievu dziesmu piedziedājuma (dziesmas gan man patīk, nepārprotiet). Brīnišķīgas sinepes ražo Byodo. Te var droši eksperimentēt ar dažādām sinepēm, reizēm ņemu arī sinepes ar graudiņiem un ar nav ne vainas.

*Droši vien tas ir lieki, bet pateikšu gan – linsēklas ir īsts superfūds, kas (un jo īpaši vegāniem) jāēd ar centību un pateicību. Arī rauga pārslas, kas bagātinātas ar visādiem vitamīniem, nav slikta lieta.

* Lai gan varētu šķist, ka šis dresings ir radīts, tā teikt, cienītājiem (vienalga – sinepju, rauga pārslu vai linsēklu eļļas un jā, es esmu tie visi trīs), neviens no ciemiņiem un ģimeņiem nekad nav atteicies no savas porcijas. Varbūt no mīlestības, varbūt no bailēm, bet varbūt vienkārši garšoja. Patiesība ir tur, dresingā.

Pildītas romiešu laiviņas meksikāņu gaumē

Šis ir īsts ballīšu karalis un iekarotājs. Kā īsts romietis tas savaldzinās sirdis un kā īsts meksikānis gādās par ugunīgu kaisli, tāpēc parūpējies, lai uz galda būtu arī ūdens, ar ko noslāpēt mīlas (lasi: halapenjo) liesmas.

Viss ir pavisam vienkārši: mini romiešu salātu lapiņas, kas pildītas ar nedaudz uztjūnētu gvakamoli. Bet kaut kas tajā visā ir. Kaut kas garšīgs, es teiktu.

Šo vari pasniegt kā uzkodu (var ērti ēst arī ballītēs, ja vien viesiem nav absolūtu problēmu ar navigāciju maršrutā šķīvis-roka-mute) vai, ja nav slinkums uztaisīt lielāku laiviņu floti, – arī kā pamatēdienu. Garšo lieliem, garšo maziem un recepti var viegli pārveidot pēc saviem ieskatiem (piemēram, aizvietot romiešu lapas ar kartupeļiem un gvakamoli ar kotletēm) un tad jau principā garšo visiem.

Vajadzīgs:

2 mini romiešu salātu galviņas (nopērkamas lielveikalos paciņās pa 6 vai 8 un tirgū uz svara)
2 avokado
1 klasiskais tomāts vai 5 mazie ķiršu vai plūmju tomāti
1/2 paprikas
1 neliels gurķis
4-5 kaltēti tomāti (vēlams tie, kas nav peldējuši eļļā)
1 ķiploka daiviņa (izspiesta caur ķiploku spiedi)
2-3 ēd.k. sīki sakapāta halapenjo
3 ēd.k. smalki sakapātas kinzas
1 ēd.k. olīveļļas
1/2-1 tējk. kumīna
1 ēd.k. rauga pārslu (ja nav, nebēdājies)
Sāls pēc garšas (iesaku melno Himalaju sāli, tam tā specifiskā garšiņa, kas te ļoti labi iederas)

Pasniegšanai:

Lobītas kaņepju sēklas
Kūpinātās paprikas pulveris

Gatavo:

Visus dārzeņus (izņemot romiešu salātus) sagriež mazos gabaliņos, pievieno pārējās sastāvdaļas un kārtīgi samaisa.

Romiešu salātus sadala pa lapiņām, nomazgā un nožāvē. Lielākās lapiņas noliek maliņā. Mazās lapiņas, kurās neko nevarēs iepildīt, sīki sakapā un pievieno pārējiem dārzeņiem. Vēlreiz samaisa, notestē, vai viss garšo kā nākas un, ja ir sasniegta garšu pilnība, pilda iekšā romiešu salātu lapiņās.

Laiviņas smuki kārto uz šķīvja, pārkaisa ar lobītām kaņepju sēkliņām un kūpinātās paprikas pulveri. Ar to pēdējo nevajag pārlieku aizrauties, jo lielās devās var rasties nepatīkami rūgta piegarša.

Ēd.

Zemsvītras piezīme:

Ja nepieliksi halapenjo un kūpināto papriku, sanāks pilnīgs svaigēdiens. Asumiņam tad piešauj kajennas piparus.

Ja vēlies pašmājīgāku, maigāku garšu, neliec klāt halapenjo un kinzu, bet piekapā svaigas dillītes. Varbūt izklausās dīvaini, bet kaltēti tomāti, avokado un dilles IR.

Banānu pastilas ar baltās šokolādes krēmu un dzērveņu mērci

Masļeņicu neatzīmēju un pēc pankūkām neilgojos, bet, pateicoties jau gatavajām banānu pastilām, arī mēs pagājušās nedēļas nogalē tikām pie improvizētas un ļoti savdabīgas svētdienas pankūku maltītes.

Tas nav ne jauns ritenis, ne Amerika – banānu “pankūkas” ir pavisam parasts svaigēdāju branča ēdiens Tālajos Rietumos. Bet ar mērcītēm un pildījumiem jau nu gan katrs izpaužas pēc savām vēlmēm un saprašanas. Ar to arī gribēju padalīties.

Starp citu, ja nu gadījumā (kāds šoks!) mājās nav dehidratora, abas mērces var pasniegt arī ar svaigiem banāniem. Vēl labāk – ar saldētiem un pēc tam viendabīgā masā sablendētiem banāniem. Sanāks krēmīgs banānu saldējums ar baltās šokolādes-dzērveņu mērci.

Vajag:

Banānu pastilas:

3-4-5 vai vairāk banānu (pastilas gatavoju tāpat, ne šim mērķim, tāpēc palika pāri)

Baltās šokolādes krēms:

1 glāze (cup) 1-4 stundas mērcētu Indijas riekstu
3 ēd.k. kakao sviesta (vēlams viegli pasildīt, lai sviests izkūst)
1/2 glāze (cup) ūdens
1 ēd.k. citrona sulas
2 ēd. k. agaves sīrupa
1/2 tējk. vaniļas
Kripatiņa (Ķeltu jūras) sāls

Dzērveņu mērce:

1 glāze (cup) dzērveņu
2 dateles
Nedaudz ūdens

Gatavo:

Banānu pastilas: gatavus banānus kārtīgi sablendē, lej uz dehidratora paplātēm, vienmērīgi izlīdzina un kaltē aptuveni 12 stundas apmēram 40ºC temperatūrā (atkarīgs no gaisa mitruma, uzlietās masas biezuma utt.). Ja būtu zinājusi, ka gatavošu “pankūkas”, lietu uz paplātes daudzus mazus aplīšus, nevis vienu lielu. Šoreiz nācās vienu lielo ar nazi sagriezt daudzmaz vienādos rimbuļos.

Baltās šokolādes krēms: blenderī sajauc visas nepieciešamās sastāvdaļas, līdz veidojas viendabīga masa. Ja blenderim klājas ļoti grūti, pielej vēl nedaudz ūdens, tomēr cenšoties neuztaisīt krēmu pārāk ūdeņainu.

Dzērveņu mērce: sablendē dzērvenes ar gabaliņos sagrieztām datelēm, pievienojot tik daudz ūdens, lai blenderis varētu paveikt savu netīro darbiņu.

Saliek visas labās mantas kopā un ĒD.

Zemsvītras piezīme:

* Es pastilas nebiju gatavojusi šādam mērķim, tāpēc tās bija biiišķiņ par ilgu kaltētas. Ja gribas “pankūkas”, ko var civilizēti griezt ar nazi un dakšiņu, jāraugās, lai pastilas nekļūst pārlieku cietas un nezaudē elastību.

* Kakao sviests ir vēl jutīgāks pret temperatūras izmaiņām nekā kokosriekstu eļļa. Es pielēju pārāk vēsu ūdeni, tāpēc man tā arī neizdevās iegūt līdz galam viendabīgu un krēmīgu masu.

* Divām personām pietika vienam pamatīgam desertam. Dzērveņu krēms palika pāri.

* Nē, tas viss negaršo pēc pankūkām, protams. Tas vienkārši garšo.

Mans mīļākais virtuves gadžets + lēcu nesautējums a la Mexicana

Pēdējā laikā esmu cītīgi piestrādājusi pie tā, lai no sirds iemīlētu Sakņaugus Vietējos. Un, jo vairāk variēju ar sastāvdaļām, garšvielām, eļļām un citām piedevām, jo vairāk pārliecinos, ka ir ārkārtīgi būtiski, kā dārzeņi ir sagriezti.

Man ir tikai viena rīve, ar ko bieti sašķēlēt miniatūros stienīšos un tas, kā izrādās, ir vienīgais griezums, kādā man biete neriebj. Un man ir brīnišķīgs dārzeņu šķēlētājs, kas sagriež burkānus, kāļus, baltos redīsus, cukīni, saldos kartupeļus un citus dārzeņus vienādās, glītās strēmelītēs. Tādā veidā varu pagatavot raw nūdeles pāris minūtēs, turklāt nenoraujot pirkstus, kā tas varētu gadīties ar nāves mašīnu mandolīnu.

Un pats labākais ir tas, ka šī ierīce ir ļoti lēta un jau atkal nopērkama (skat. ŠEIT). Pie viena iesaku iegādāties arī šajā pašā akcijā piedāvāto dārzeņu mizotāju. Pats labākais mizotājs, kāds man jebkad ir bijis (un man jāatzīst, ka šajā jomā es nekad iepriekš neesmu bijusi tik monogāma).

Pie reizes padalīšos ar recepti, kurā burkānus iesaku šķēlēt tieši ar šo ierīci. Es daru tā – sašķēlēju garas burkānu strēmeles, kuras sakārtoju glītā čupiņā un tad sagriežu 3 cm garos stienīšos.

Lēcu nesautējums – sātīgs, ass un dūšu piesienošs taču ļoti svaigs ēdiens

Lai pagatavotu lēcu nesautējumu diviem, vajadzīgs:

2-3 glāzes diedzētu pelēko lēcu (diedzēju lēcas divas-trīs dienas, līdz parādās apmēram 5 mm-1 cm gari asniņi)
1 burkāns
1 neliela sarkanā paprika
4 tomāti
4 saulē kaltēti tomāti
1 avokado
2 ķiploka daiviņas
1 neliels sīpols (jā, man parasti ir ļoti pamatīgi iebildumi pret svaigiem sīpoliem)
Kajennas pipari
1 ēd.k. citrona sulas
Garšaugu sāls (man ir brīnišķīgs Rapunzel garšaugu jūras sāls no Biotēkas)
Pēc vēlēšanās – 1 tējk. salduma (kokosriekstu cukurs, agaves sīrups vai cits saldinātājs)
Kinza (ja neriebjas)
Kūpinātās paprikas pulveris (nopērkams Tiger) (tad gan šis vairs nebūs svaigēdiens)

Paņem divus tomātus un sablendē kopā ar kaltētajiem tomātiem, sīpolu, ķiploku, citrona sulu un kajennas pipariem. Blendējumam vajadzētu izskatīties pēc pabiezas tomātu sulas.

Sastrēmelē un sagriež (te noder manis reklamētā ierīce) vai sīki sakapā burkānus, papriku un kinzu un pievieno tomātu mērcei. Uzliek traukam vāciņu un liek ledusskapī, lai garšas savelkas (vismaz stundu).

Kad sāk gribēties ēst, iemaisa mērcē noskalotas diedzētās lēcas, nogaršo, vai netrūkst sāls un/vai kajennas piparu un liek mīļākajās bļodiņās, pievieno kubiņos sagrieztu avokado, pārkaisa kūpinātās paprikas pulveri. Samaisa. Ēd.

Zemsvītras piezīme:

* Diedzēto lēcu daudzums variējams pēc paša gaumes un patikšanas – ja gribas biezu, sautējuma konsistences ēdienu, liek vairāk, ja gribas pabaudīt tomātu pikantērijas, lēcas pievieno mazāk.

* Šī recepte uztapa vasarā, tāpēc tā noteikti jāpatur atmiņā līdz nākamajai sulīgi gatavo tomātu ražai.

* Iepriekšējā porcija noēsta, lēcas un bildes sadīgs kaut kad vēlāk.

Jan 28, 2014
martaram
1 comment
burkāni, kūpinātā paprika, lēcas, paprika, titan, tomāti, Vegāniskas receptes

Dzeltenie zirņburgeri ar halapenjo

Kad brauc daudz viesu, es gatavoju daudz humosa vai kādas citas pākšaugu mērces/pastētes/dipa. Pēdējo reizi sanāca savārīt ne tikai turku, bet arī dzeltenos zirņus. Tie pirmie kļuva par milzīgu humosa bļodu, tie otrie gaidīja nākamo dienu, lai kļūtu par plācenīšiem jeb zirņburgeriem ar asumiņu (tāpēc tas halapenjo).

Vajadzīgs:

400 g vārītu dzelteno (vai turku) zirņu
2-4 ēd. k. turku zirņu miltu* (nopērkami Hanuman un nu jau arī Rimi, uz paciņas rakstīts Gram Flour)
2 tējk. malta kumīna
4-6 ķiploka daiviņas (izspiestas caur ķiploku spiedi vai sakapātas)
2 ēd. k. olīveļļas
vismaz 3 ēd.k. sakapātu halapenjo piparu (izmantoju konservētos, nopērkami lielā daļā lielveikalu)
sāls pēc garšas

Gatavo:

Virtuves kombainā (vai bļodā ar rokas blendera palīdzību) viendabīgā masā pārvērš vārītos zirņus un visas piedevas, izņemot halapenjo un turku zirņu miltus. Kad tas darīts, masā rūpīgi iemaisa turku zirņu miltus un halapenjo gabaliņus. Trauku noliek vēsumā uz kādu stundiņu, lai mīkla “savilktos” un plācenīši labāk kopā turētos.

Kad stunda pagājusi, uzgriež cepeškrāsni karsēties uz 180-200 grādiem un no mīklas gatavo plācenīšus, ko glīti izvieto uz ieeļļotas cepešpannas/plāts vai kā nu to ierīci sauc. Ja gribas, lai zirņburgeri būtu brūnāki un kraukšķīgāki, katram plācenītim no virspuses uzziež kādu pilienu olīveļļas. Zirņburgerus cep kādas 20 minūtes, kad maliņas kļūst zeltainas, apmet uz otru pusi un pacep vēl 10 minūtes. ĒD.

Zemsvītras piezīmes:

* Turku zirņu milti ir brīnišķīgs izgudrojums, kas ir neaizstājams to vegānu virtuvēs, kas grib gatavot falafeļus, koftas un citas dārzeņu vai pākšaugu bumbiņas, plācenīšus, pankūciņas vai burgerus. Zirņu milti palīdzēs masai labāk turēties kopā, nepadarot mīklu pārāk miltainu un bezgaršīgu (šeit ar šausmām atceros bērnības ķirbju un kabaču pankūkas, kas neturējās kopā bez puspakas miltu un tieši tā arī garšoja).

* Protams, plācenīšus var droši cept arī pannā, bet tad var nākties performēt burvju trikus, lai tos apgrieztu vienā gabalā un nepadarītu par eļļas švammītēm. Cepeškrāsnī sanāk mazāka ķēpa un mazāks tauks, kas janvāra pēkšņo atklāsmju un apņemšanos laikā ir diezgan būtiski.

Pelēkie zirņi ar smeķi

Sveiciens starpsvētkos!

Šogad ar Smārtu bijām izplānojuši Ziemassvētkiem absolūti raw ēdienkarti, bet pēc publikas pieprasījuma tika gatavoti iepriekšējos Ziemīšos izgudrotie pelēkie zirņi ar smeķa (ak, filo laime un prieks!) mērci. Diemžēl pārāk precīzu mērvienību receptei īsti nav, jo viss notika ātri, ātri un nebij laika pierakstīt. Bet šis ir tik vienkārši, ka nokļūdīties ir neiespējami.

Vajadzīgs (pietiek 2-4 personām, kāda nu tā apetīte un varēšana):

Pelēkie zirņi – kārtīgi izmērcēti, vārīti, ar sāli
1 igauņu tofu klucītis (Stockmann, Hanuman, sojas veikals) vai 2 lietuviešu tofu klucīši (Rimi), tātad apmēram 250-300 g tofu
1/3-1/2 burciņas Rimi grilēto tomātu eļļā (tieši grilētu ne kaltētu, jo šie ir smeķīgāki)
6-8 sīpoli (ja ļoti nenāk raudas, var visus 10)
Sauja saulespuķu sēkliņu
Sojas mērce pēc izjūtas
Eļļa cepšanai (izmanto to pašu grilēto tomātu eļļu, der arī bezaromāta kokosriekstu, sezama vai rapšu eļļa)
Kūpinātās paprikas pulveris pēc garšas (nopērkams Tiger)
Svaigi malti melnie pipari vai indiešu garšvielu maisījums (piemēram, Sabji masala, Hanuman)
Pēc izvēles: sausais sojas piens + nedaudz ūdens, sojas krējums vai kokosriekstu piens (daudzums atkarīgs no tā, cik šķidru vai biezu mērci vēlas)

Gatavo:

Sīpolus nomizo un sakapā, sīki sagriež grilētos tomātus, tofu sagriež nelielos kubiciņos.

Pannā uzkarsē eļļu un cep sīpolus, līdz tie sāk brūnēt. Pielej šļuku sojas mērces, visu kārtīgi samaisa, pievieno grilētos tomātus un vēl pacep, līdz sīpoli karamelizējas un paliek tādi, kādi jau nu ir klasiski ceptie sīpoli. Sīpolus un tomātus ieliek bļodiņā, pannu notīra un liek atkal karsēties.

Uzkarsētā eļļā liek tofu kubiņus un cep, līdz brūni. Es piemetu vēl nedaudz melno piparu vai kāda pikanta indiešu garšvielu maisījuma, piemēram, Sabji masala, bet tas tik tāpēc, ka mums ļoti patīk viss, kas ass un pikants. Kad tofu sabrūnējis, atbrīvo uz pannas vietu, kur ieber saulespuķu sēkliņas, tās, kārtīgi maisot, mazliet pacep (uzmanoties, lai nepiedeg!). Pievieno sojas mērci un, jau atkal riktīgi maisot, apcep. Pie tofu un sēkliņām maisa klāt saceptos sīpolus un tomātus, visu vēlreiz uzkarsē, dāsni pievienot kūpinātās paprikas pulveri un kārtīgi samaisa.

Ja gribas klasisko smeķa mērci, šeit arī var apstāties ar gatavošanu, likt zirņus trauciņos, pāri gatavo mērci un ēst. Ja gribas, lai ēdiens būtu mazāk sauss, mērci papildina ar izvēlēto šķidro ingredientu – sauso sojas pienu + ūdeni, kokosriekstu pienu vai sojas/auzu/rīsu krējumu, kārtīgi samaisa, pieber kūpinātās paprikas pulveri un pēdējo reizi uzkarsē. Lej pāri pelēkajiem zirņiem, ĒD.

Zemsvītras piezīmes:

* Ja šķiet, ka šķidrinātai mērcei prasās papildu sātiņš un kreftīgums, var pievienot nedaudz dārzeņu buljona

* Vienu porciju mērces šogad uztaisīju, apceptajam tofu-sīpolu mikslim pielejot iepriekš sagatavoto ķirbju krēmzupu. Izklausās nedaudz dīvaini, protams, bet, kā jau esmu stāstījusi iepriekš, pabieza ķirbju zupa-biezenis ļoti labi aizstāj miltu mērci. Beigās piebēru vēl nedaudz sausā sojas piena pulvera un sanāca ļoti tumīga, sātīga mērce

*Klāt labi derēs svaigi vai mazsālīti gurķīši, kāds cits skābējums/sālījums/marinējums

* Nezin kāpēc šis ir ēdiens, ko gribas ātri aprīt un prasās pēc papildporcijām. Diezgan loģiski, ka mēs visi smagi pārēdāmies. Tāpēc uzmanīgi ar zirņiem un smeķi svētkos.

Skābi asā zupa ar šitaki sēnēm

Runā, ka ceļš uz elli esot tikpat labi bruģēts kā Ventspils. Mans labais nodoms bija termisku ēdienu ēst tikai ārpus mājām, bet neba nu šī zupa pati ielavījās katliņā un pati uzvārījās.

Viss sākās patiešām nevainīgi – Rimi ieraudzīju svaigas šitaki sēnes, ko vēl nekad nebiju gatavojusi, bet receptēs bieži manījusi. Ledusskapī gan kādu gadu dzīvoja kaltētas šitaki sēnes, uz kuru iepakojuma centīgie vācieši bij sarakstījuši biedinošus brīdinājumus, kas notiks nepareizas sēņu pagatavošanas gadījumā. Ilgi mēģināju saņemties un izmēģināt šīs pagatavot, bet pārskaitīju kaķus un Smārtus un secināju, ka man vēl ir gana daudz iemeslu neeksperimentēt ar intoksikācijas iespējām.

Svaigu šitaki sēņu lietošana uzturā arī interneta viļņos izrādījās pārsteidzoši kontraversāls temats, kura padziļinātai pētīšanai pievērsīšos kādu citu reizi. Tikmēr pastāstīšu, kā gatavoju skābi aso zupu, ko klasiski vāru ar šampinjoniem, bet tagad, kā īsts karalis – ar šitaki (gandrīz izspruka “pa smalko”, un par to es tiešām būtu pelnījusi vismaz vienu, labākajā gadījumā, neēdamu sēni).

Vajadzīgs (sanāk pa bļodiņai 2 ēdājiem):

1 glāze* (ne pārāk smalki) saplucinātu vai sagrieztu šitaki sēņu
1 pavisam neliels burkāns
1 tomāts
3 lociņi
čili (es izmantoju tos pavisam maziņos, superasos čili pipariņus, 9 gab. un sanāca diezgan pamatīgi asi)
2 ēd. k. grauzdētā sezama eļļas (vēlams), bezaromāta kokosriekstu eļļas vai rapšu eļļas
3 glāzes ūdens
1 ēd. k. miso buljona (vēlams) vai nepilns kubiciņš parastā dārzeņu buljona, piemēram, Marigold vai Rapunzel
3-4 ēd. k. sojas mērces
3-4 ķiploka daiviņas
1 ēd. k. sarīvēta ingvera
1/2 ēd. k. citrona sulas
Piliens agaves sīrupa (pēc vēlēšanās)

Gatavo:

Pirms liek katlu uz uguns, sagatavo visas sastāvdaļas: sakapā lociņus (vēlams balto un zaļo daļu atsevišķi), nomizo un slaidās, sērkociņveidīgās standziņās sagriež burkānus, saplūkā šitaki sēnes (jā, saplūkā, tā labāk turoties garša), sīki sasmalcina tomātu. Atsevišķā trauciņā sajauc izspiestu ķiploku, citrona sulu, rīvētu ingveru un 2 ēd.k. sojas mērces.

Katliņu uzkarsē, ielej sezama eļļu un mazliet pakarsē arī to. Liek iekšā pusi kapāto lociņu (to baltāko pusi) un asos, mazos čili. Visu samērā bieži apmaisot pakarsē 1-2 minūtes. Pievieno šitaki sēnes un maisot pakarsē vēl 2 minūtes, tad pielej 1-2 ēd. k. sojas mērces, visu apmaisa un pakarsē vēl mazu brītiņu.

Tasē ūdens izšķīdina buljonu un lej klāt sēnēm, čili un lociņiem. Tūliņ pat met iekšā arī burkānus un pavāra, līdz zupa sāk kūpēt (pa to laiku izņem ārā mazos, asos pipariņus, ja tādus lieto). Tad pievieno tomātus, atlikušos lociņus, sojas mērces/ingvera/ķiploka/citronu sulas maisījumu un vienu pilienu agaves sīrupa, ja tā gribas. Karstumu griež nost un meklē bļodiņas. Pa to laiku tad garšas būs arī labi savilkušās. Lej bļodiņās, pēc vēlēšanās pievieno vēl sojas mērci. Ēd.

Zemsvītras piezīmes:

*Kā vienmēr – ar glāzi domāju internacionālo mērvienību – CUP.

*Šitaki vietā, protams, var izmantot šampinjonus, bet šādi ir daudz, daudz garšīgāk.

*Ingveru, ķiploku un citrona sulu pievienoju beigās tāpēc, lai smarža un garša intensīvāka. Vēl arī mazliet lielāka cerība, ka būs palicis kaut kas vērtīgs iekšā.

*Ja izmanto mazos, asos pipariņus, silti iesaku tos pirms pievienošanas zupai saskaitīt un pirms pasniegšanas noteikti izņemt no zupas, pārskaitīt un salīdzināt iegūtos datus. Ugunsdzēsēji novērtēs.

*Sirsnīgi atvainojos par bildēm, vakari nav labi bildēšanai, bet rītos zupu negribas.

Vegāns Veikalā: īstās rauga pārslas

Reizēm nākas veikalā atklāt kaut ko tāaadu, nu kaut ko tāaadu, par ko esi lasījis mīļākajos fūdblogos jau sen, bet nekad neesi cerējis pie tā tikt klāt ar saviem kārīgajiem pirkstiņiem, jo mūsu veikali jau par veģetāriešiem, vegāniem un citiem tolerastiem pārāk nedomā (kas pēdējā laikā gan ir arvien mazāk taisnība).

Tieši tāda sajūsma mani pārņēma, kad pirmo reizi Stockmann uzgāju rauga pārslas, ko jau sen biju meklējusi kā izslavētu B12 avotu. Spiedzu, situ plaukstiņas un zvanīju savai labākajai vegāndraudzenei ASAP.

Diemžēl izrādījās, ka tieši šīm rauga pārslām B12 nebija pievienots, bet īstā garša piemita gan – jau vairāk nekā divus gadus izmantoju Marigold rauga pārslas visur, kur teorētiski prasītos “siera” garšu – mērcēm, zupām, dipiem, viltotajiem sieriem un kur tik vēl ne.

Pēc kāda laiciņa uzgāju, ka šīs pašas firmas ražotās rauga pārslas ar B12 pieejamas Ekoveikalā. Un tad nu es pavisam nopriecājos, jo tām ir viss, kas vajadzīgs – garša, smarža un tik ilgi medītais B12. Šīs tad nu es arī atļautos nosaukt par īstajām rauga pārslām un ieteikt katram, kuru tas interesē.

Diemžēl es esmu slikts interneta veikalu ie-pircējs, jo vienmēr slinkums prātot, ko vajag, ko ne, krāmēt virtuālo grozu un pēc tam domāt, kā tikt precēm pakaļ. Un tā nu es testa pēc iegādājos rauga pārslas citur.

Pirmā kļūda bija pirkt rauga pārslas Raw Garden. Uz restorāna galdiņiem atrodamajos bukletos rauga pārslas tiek pasniegtas kā pasaules lielākais jaunums, par ko tiek dziedātas slavas dziesmas – vegāni nupat piepumpēs sevi ar visiem B vitamīniem (B12 ieskaitot) un piešķirs siera garšu visam, ko gatavos. Par to pirmo varbūt var strīdēties, jo, ļoti iespējams, ka Raw Garden pārdotajās rauga pārslās patiešām visi minētie vitamīni arī ir. Tikai iepakojums ir tāds neinformatīvs – plika brūnā papīra turziņa, kur nekāds sastāvs nav norādīts. Par otro lietu gan var teikt skaļu fui, jo tieši tik nepatīkami ož šīs rauga pārslas. Nu riktīgs raudzīgais raugs. Ņemot vērā, ka pārtikas piedeva, ko dēvē par rauga pārslām, ir iegūta no neaktīvā rauga, nekādai rūguma smakai te nebūtu vietas.

Ēdiena ārā mešana jau no mazotnes man ir sirdi sāpinoša lieta, tāpēc arī šīs rauga pārslas kā nebūt izmantoju, garšu vienkārši nomācot ar stiprākām garšām un cerot, ka vismaz kāds vitamīns rumpim tiks. Bet otrreiz noteikti nepirkšu un arī citiem neieteikšu.

Otrā kļūda bija pirkt rauga pārslas Biotēkā. Lai gan šis ir mans mīļākais eko kosmētikas un tīrāmo līdzekļu veikals, šoreiz nācās vilties. Pie reizes nācās vilties arī mīļajā Rapunzel zīmolā, jo šīs firmas produktus labprāt šad tad nopērku. Bet neko darīt, visādi gadās. Tātad, par pārslām: B12 nav pievienots arī Rapunzel pārslām, garša un smarža tā pati nepatīkamā, raugainā. Un cenu es labāk pat nekomentēšu. Taisnību sakot, vienīgais šo rauga pārslu bonuss (un droši vien arī cenu pamatojošais faktors) ir tas, ka tās ir BIO. Neko citu labu pateikt diemžēl nevaru.

Šo visu stāstu ne jau tāpēc, ka man gribas nomelnot Raw Garden un Biotēku, kur citkārt ļoti labprāt ēdu un/vai iepērkos, bet gan tāpēc, lai kāds vegāns, kurš priecīgi sit plaukstiņas, ieraugot ilgi meklētās rauga pārslas Raw Garden vai Biotēkas plauktā, smagi neviltos un neatmestu rauga pārslām ar roku. Un tad vēl tas B12, kuram var ticēt un var neticēt, bet labāk jau neriskēt.

Un vispār – tikko sapratu, cik patiesībā patīkama un laba ir šī rauga pārslu epopeja – pašmāju veikalos varam nopirkt nu jau četrus rauga pārslu paveidus. Tas ir četrreiz vairāk nekā pirms 3 gadiem. Un ar to es arī mūs visus apsveicu.

Zemsvītras piezīme:

* Nepretendēju uz absolūto patiesību – var jau būt, ka kādam no visas sirds, kuņģa un rajona tiešām garšo Raw Garden no-name vai Rapunzel rauga pārslas. Tiem tad arī atvainojos par savām subjektīvajām ķengām un vēlu garšīgu veselību.

Nevāra, rullē un griež jeb suši svaigais bez rīsiem

Šovasar es tā pa īstam un no sirds beidzot iemīlēju kabačus – tapa svaigās zupas, salāti, dipi, krekeri un kas tik vēl ne. Taču mana mīļākā kabača ekspluatācijas recepte ir svaigais suši. Kabaču laiks cauri, tāpēc tā vietā izmantoju cukīni, bet suši jau tāpēc sliktāks nepaliek. Starp citu, lai uzrullētu šo suši, pat nav vajadzīgs bambusa vai kāda cita materiāla paklājiņš, jo nori lapa bez rīsu smaguma rullējas ļoooti viegli.

Vajadzīgs (6 suši rullīšiem jeb 3 ļoti labi un garšīgi paēdušām personām):

1-1,5 neliels cukīni
2 tomāti
1/2 garā gurķa vai 1-2 mazie gurķi
1-1,5 avokado
1/2 paprikas (krāsa pēc izvēles)
3 salātlapas klasiskās
1 vidējs burkāns
3-4 ēd. k. tahini (sezama sēklu pasta, paštaisīta vai pašpirkta)
6 nori lapas
Ūdens nori lapu samitrināšanai
Pasniegšanai: sojas mērce un (vēlams svaigi uzjaukts) vasabi

Gatavo:

1. Nomizo un sagriež dārzeņus
Sāk ar cukīni, kas šoreiz kalpo kā suši pamats (tā kā rīsu vietā). Cukīni nomizo un sašķēlē garās, tievās strēmelītēs*.
Gurķi nomizo, pārgriež gareniski uz pusēm, izņem sēklas, sagriež garās, tievās standziņās
Tomātu pārgriež uz pusēm, izņem mīkstumu, pārējo sagriež slaidos pusmēnešos.
Papriku sagriež tievos salmiņos vai sašķēlē pavisam tievās, gandrīz caurspīdīgās strēmelītēs.
Burkānu nomizo un sagriež tievās, tievās standziņās
Avokado pārgriež uz pusēm, izņem kauliņu un avokado mīkstumu sagriež vienāda biezuma šķēlītēs (cenšoties nesagriezt mizu). Tad ar ēdamkaroti uzmanīgi izņem avokado šķēlītes no mizas.
Salātus nomazgā, nožāvē un sagriež garās, apmēram 1 cm platās sloksnītēs

2. Konstruē suši
Uz nori lapas vienu otrai blakus glīti kārto cukīni strēmelītes, aizņemot apmēram 2/3 no nori lapas. Pēc tam 5 cm no nori lapas apakšējās malas kārto pildījumu – pārējo dārzeņu strēmelītes. Kad visi dārzeņi glīti sakārtoti, tiem blakus uzmanīgi uzklāj tahini. Tahini mēdz būt samērā biezs, tāpēc jācenšas, lai, to klājot, neizjuktu pārējais kārtojums.

3. Rullē
Ņem nori lapas apakšējo malu un rullē tik uz augšu, stingri pieturot pildījumu kritiskā brīdī, lai nekas neizrullējas laukā. Kā jau noprotams, princips tāds pats, kā rullējot parasto suši, vienīgi šeit es iztieku bez bambusa paklājiņa. Kad tiek līdz brīvajai nori lapas malai (uz kuras nav dārzeņu), to viegli samitrina ar ūdeni, suši sarullē līdz galam un viegli piespiež, lai lapa neattītos vaļā.

4. Griež
Pirms griešanas suši vēlams viegli, viegli samitrināt ar ūdeni, ja redzams, ka lapa vietām ir pavisam sausa.
Agrāk griezu svaigo suši rullīti 6 gabaliņos, jo negribējās riskēt ar ārā birstošu pildījumu. Pēdējās reizes gan izdevās sagriezt rullīti klasiskajos 8 gabaliņos, kas ir labi, jo 1/6 rullīša ir diezgan sātīgs un ilgi gremojams kumoss, tāpēc jo plānāk, jo labāk. Ja pa rokai nav asākie naži pasaulē, es izvēlos griezt suši ar robainu nazi. Tas labi tiek galā gan ar nori lapu, gan kraukšķīgajiem dārzeņiem, neizmētājot pildījumu pa visu galdu.

Es neapgalvošu, ka garšo pēc klasiskā suši un japāņiem droši vien nevajadzētu teikt, ko es te esmu izdarījusi, bet labā ziņa ir tāda, ka mums garšo, tāpat garšo arī draugiem un manai mammai. Un, ja tas kādu pārliecina vairāk – no mazākajiem ciemiņiem dabūjām vislakoniskāko un glaimojošāko komentāru – īkšķīšus.

Zemsvītras piezīme
* Cukīni un burkānu šķēlēšanai izmantoju absolūti brīnišķīgu gadžetu. Lieku saiti no Cherry.lv, kur to iegādājos. Starp citu, arī mizotājs no tā paša piedāvājuma man ir, un tas ir labākais mizotājs pasaulē. Ja nu šķēlētājs nav pieejams, cukīni var sašķēlēt ar dārzeņu mizojamo un tad sagriezt smalkākās strēmelītēs ar nazi parasto.

Suši bļodiņā jeb vasabi un vakame salāti

Vispirms jau vissirsnīgākie sveicieni Pasaules vegānu dienā. Lai nākamgad ap šo laiku svin arī Tavs draugs un kaimiņš!

Svētkos dalos ar savu pēdējā laika mīļāko pusdienu ēdienu – asajiem un ašajiem vasabi salātiem.

Kamēr saimnieks darbā, peles… ne jau nu dejo pa galdu (jo tas ir pret higiēnas likumiem), bet gatavo aļģes gan. Jo Smārts nemīl neko, kas no jūras nācis, bet man tā jūras garša patīk nu ļoti, ļoti. Kompromiss ir gatavot un baudīt jūru pusdienlaikā, kad neviens neskatās.

Vajadzīgs (sanāk kārtīgas pusdienas 1 jūras cienītājam):

1 tomāts
1 mazais lauķu gurķis
1 gatavs avokado
1-2 ēd.k. vakame aļģu* (atkarībā no apetītes un aļģu patikšanas pakāpes)

Dresingam:

1 ēd. k. labas sojas mērces (dabiski fermentēta, bez visādām muļķībām)
1,5 tējk. svaigi pagatavota vai 2-3 tējk. gatavā paciņu vasabi
Ideālā gadījumā: 1 ēd. k. tahini (sezama pastas)
Šķipsniņa Himalaju melnā akmens sāls (tā, kas pēc vārītām olām ož)

Gatavo:

Sietā noskalo vakame aļges, liek nelielā trauciņā un pārlej ar aukstu ūdeni.

Nomizotu gurķi, tomātu un avokado sagriež kubiciņos. Ja gurķim ir pārlieku daudz vai lielas sēklas, tās ar karotīti izņem.

Gatavo dresingu: sajauc salātu bļodiņā sojas mērci, sāli, tahini un vasabi*, liek iekšā sagrieztos dārzeņus un smuki samaisa.

Pa to laiku aļģēm būtu jābūt gana mērcētām (bet pārbaudi, vai tiešām neviena nav palikusi sausa, cieta un kraukšķīga). Mērcēšanas ūdeni nolej, aļģes vēlreiz viegli noskalo un pievieno pārējām salātu sastāvdaļām bļodiņā. Visu samaina un pēc vēlēšanās pievieno vēl nedaudz asuma vai sāļuma ar vasabi un sojas mērces palīdzību. Ēd (un slavē).

Zemsvītras piezīmes:

* Aļģes nopērkamas Stockmann (ap Ls 1,63). Ja nepiemīt aļģu fetišs, pietiek diezgan ilgam laikam.

*Ja pieejams vasabi pulverītis, labāk izvēlēties to – sanāks asāks, svaigāks un aromātiskāks vasabi. Tad tik seko ražotāja instrukcijām un pagatavo tik asu vasabi, cik vēlies.

* Ja ir vēlēšanās, var pasniegt kā solīdu ēdienu, salātus pārlieku nepārmaisot, smuki izkārtojot uz spinātu vai salātu lapiņām un blakus vai virsū liekot dresingu.

* Reizēm garšas pamainīšanai pievienoju kaltētos sīpolus

* Kad gribas vairāk jūras, salātiem pārkaisu drupināto aļģu maisījumu, ko iegādāju Kauņā. Sastāvā nori (tāpēc suši asociācija būs izteiktāka), kombu, vakame, dulse.

* Ja gribas, var likt klāt klasiskā tofu kubiciņus, arī nav ne vainas.

* Bildē redzami abi pasniegšanas veidi – gan mājīgais (un, jāatzīst – garšīgākais) kišmiš samaisījums, gan glītais kārtojums uz šķīvja. Starp citu, dresings tik biezs sanācis tāpēc, ka izmantoju tahini, ko gatavoju ar kokosriekstu eļļu (bez kokosa garšas) un tā nu reiz ir manta, kas ledusskapī ļoooti labi sacietē.

← Previous 1 … 8 9 10 … 14 Next →