Tag Archives: Vegāniskas receptes

Garšīgie laboratorijas darbi. Eksperiments: baklažāns dehidratorā

Aizvakar ar mežonīgu sajūsmu gatavojām un ēdām dehidratorā marinētas sēnes, papriku un cukīni. Sanāca ļoti, ļoti, ļoti, ļoti labi.

Vakar sēņu ledusskapī vairs nebija, bet Smārtu pārsteigt ar garšīgām vakariņām gribējās, tāpēc mēģināju otro tūri veikt ar baklažānu. Meklējumi tīmeklī nedeva konkrētas norādes par to ko un kā darīt, tāpēc uz brīdi sāku šaubīties, vai svaigēšanā maz baklažāns iederas. Beeet, tad es atcerējos, ka neesmu tak vakarējā un nolēmu RĪKOTIES.

Vajadzīgs (sanāca 3 porcijas kā piedevas svaigo lapu salātiem):

1 baklažāns (runā, ka tie mazie ir tie garšīgākie)
2-3 tomāti
2 paprikas (krāsai nav nozīmes, nebūsim rasisti)
4 ķiploka daiviņas (izspiestas spiedē)

Marinādei:

Itāļu garšaugi – timiāns, raudene/oregano, baziliks (es bēru diezgan dāsni, pa tējkarotei no katra)
Sāls pēc garšas (man bija Rapunzel garšaugu un ķeltu jūras sāls)
3 ēd.k. olīveļļas
1 tējk. citrona sulas

Baklažānu mērcēšanai:

Ūdens (tā, lai nosedz visus baklažānus)
Jūras sāls (tā, lai ūdens sāļš, daudzums atkarīgs no ūdens daudzuma)

Gatavo:

Baklažānu sagriež apm. 0,5-1 cm biezās ripās un tad uz pusēm (kā pusmēnešus). Bļodiņā ielej ūdeni un iemaisa sāli, līdz tas izšķīdis. Liek iekšā baklažānus un virsū uzliek kādu šķīvīti vai citu priekšmetu, kas kalpos kā slogs, lai visi baklažāni godīgi būtu zem ūdens. Šis solis tiek veikts, lai baklažāniem mazinātu rūgtumu. Varbūt noderēs arī, lai kaltējot tie nekļūtu pārāk sausi un gumijaini.

Kamēr baklažāni mērcējas, sajauc marinādi: lielā bļodā kārtīgi samaisa visas marinādes sastāvdaļas. Sagriež tomātus (uz pusēm un daiviņās) un papriku (kodiena lieluma kubiciņos), liek bļodā ar marinādi un kārtīgi apmaisa, lai marināde pārklātu katru dārzeņgabalu.

Kad tas paveikts, nokāš un kārtīgi noskalo baklažānu pusmēnestiņus. Baklažānus mazliet nosusina papīra dvielī un liek pie pārējiem dārzeņiem marinādē. Kārtīgi apmaisa, uzliek vāciņu un atstāj ievilkties uz kādu pusstundu.

Kad pusstunda pagājusi, dārzeņus izklaidus liek uz dehidratora paplātēm un liek kaltēties. Sekojot daudzviet uzietām norādēm, pirmo stundu dārzeņus (un visu pārējo) kaltēju nedaudz augstākā temperatūrā (45 C/113 F) un tad pazeminu temperatūru līdz 41 C/105 F. Tas samazina kaltēšanas laiku, taču neļauj produktiem pārlieku uzkarst.

Kad nogaršoju baklažānus pēc kādām 2 stundām, plānākie, mazākie gabaliņi bija kļuvuši mīksti un pat viegli caurspīdīgi. Garšoja tieši tā, kā cerēts. Līdz vakariņu laikam pagāja vēl pāris stundas un, lai gan tomāti bija izcili un paprika adekvāta (paprika arī pēc 4 h kaltēšanas ir diezgan stingra un viegli kraukšķīga, bet garša ir ļoti patīkama), baklažāni bija kļuvuši mazliet gumijaini. Garša gan, pateicoties marinādei bija teicama. Tā kā vakariņas vēl bija kādu pusstundu jāpagaida (Smārts nesa no terases iekšā objektus, kas vētras iedarbībā varētu kļūt par lidojošiem objektiem), saliku visus dārzeņus bļodā, kur gudru ziņu joprojām bija palikusi marināde, kārtīgi samaisīju un ieliku ar visu bļodu kaltētājā. Cerēju, ka tā baklažāni mazliet atgūs formu un pārējie dārzeņi neizkaltīs. Jāsaka, ka šī viltība mazliet palīdzēja. Un marināde, starp citu, vēlāk kalpoja kā ekselents dresings salātiem.

ĒD. Ar romiešu/ledus salātiem, svaigiem tomātiem, indijas riekstu sieru un zaļajām, lielajām olīvām garšoja ļoti labi. Nākamreiz gan mēģināšu noķert īsto baklažānu gatavības brīdi un ieskrāpēt ideālo kaltēšanas stundu skaitu kādā redzamā vietā.

Zemsvītras piezīme:

*Ļoti iespējams, ka dehidratora vietā var izmantot cepeškrāsni, izvēloties kādu ļoooti zemu temperatūru, bet te nu man patiešām trūkst padomiņa. Jājautā gudrajām pūcēm tātad.

*Eksperiments “Vai baklažānu var ēst svaigu” ir garšīgi izdevies. Nākamreiz jānoslīpē metodes un jāpēta tālāk.

Glābiet rabarberus!

Oficiālais rabarberu laiks tūliņ būs cauri, tāpēc steidzu tos saldēt un krāmēt saldētavā. Esmu rabarberu fans kopš bērnības ķīseļu un rabarbermaižu laikiem, bet šovasar tos esmu ieraudzījusi tik patīkamā un pārsteidzoši daudzveidīgā gaismā, ka jāuzmanās, lai saldētavā atrastos vieta arī kam citam. Izrādās: ja rabarberus sasaldē, blendējot var atbrīvoties no šķiedrainās konsistences un iegūt ļoti pateicīgu kulinārā darba materiālu, ko tad var likt klāt gan sāļiem, gan saldiem ēdieniem. Blendētie rabarberi rada nedaudz krējumīgu, piesātināti skābenu garšu, kas noder dipiem, saldējumiem, kūkām un kam tik vēl ne.

Tā eksperimentējot, radās rabarberu-diļļu saldējums, ābolu-rabarberu svaigā kūka, rabarberu-banānu smūzijs* un citas labas lietas. Laika pamaz, tāpēc gatavs tikai paplašinātais nesaldā saldējuma apraksts, bet centīšos kādu dienu pastāstīti arī par citiem. Bet tagad gan dīvainais.

Rabarberu-diļļu saldējums

Garšo daudz labāk, nekā izklausās, ir pagatavojams pāris minūtēs un atrodas dīvainā plauktiņā starp traki dīvains un traki garšīgs. Jo lai nu ko, bet ēst salātus ar saldējumu es vēl nebiju mēģinājusi.

Vajadzīgs:

2 glāzes saldētu rabarberu
1 glāze mērcētu indijas riekstu*
laima sula, sāls un dilles pēc garšas
½ glāze ūdens
Blenderis*

Sablendē indijas riekstus, ūdeni, laimu un dilles viendabīgā masā, pamazām pievieno saldētos rabarberus un sablendē visu skaistā, krēmīgā saldējumā. Pēc garšas pievieno nedaudz sāls (iesaku garšaugu) un laima sulas, ja tā vajag.

Saldējums ēdams auksts, tāpēc ilgi uz galda marinēt nevar. Ja paliek pāri, jāliek saldētavā, kur tas pāris dienas droši var uzkavēties, vienīgi jāatceras, ka pirms lietošanas nāksies atkausēt. Vēl neesmu mēģinājusi, bet noteikti jāuzblendē rabarberu-ķiploku, rabarberu-bazilika saldējums un vēl kāds ar kajennas pipariem.

Rabarberu radījums garšo labi viens pats (ice cream fingers), kā dips dārzeņiem, kā ļoti neparasta piedeva salātiem un noteikti derētu kā labs papildinājums falafeļiem, jo nedaudz atgādina ļoti aukstu, biezu un krēmīgu tzatziki mērci. Ja sablendē ne tik smalki (un tas redzams bildēs), sanāk kaut kas līdzīgs biezpienam ar dillēm (un to teica ne-vegāns, tāpēc varētu ticēt) kas labi iederas pie jaunajiem kartupelīšiem.

Zemsvītras piezīmes

* Banānu-rabarberu smūzijam proporcijas nezināmas, bet blenderī liku saldētus rabarberus, paštaisītu mandeļu pienu un banānu. Tik vienkārši un tik ļoti, ļoti garšīgi.

*Indijas rieksti, kā jau visi rieksti, ir veselīgāki un organismam vieglāk pārstrādājami, kad izmērcēti. Arī blenderim vieglāk un saldējums krēmīgāks. Indijas riekstiem pietiek ar pāris stundām ūdenī, bet, jo ilgāk mērcēsi, jo vieglāk sablendējami tie būs.

*Blenderis ir ļoti būtisks un noderīgs palīgs mūsu virtuvē, tāpēc jau kādu laiku lepni turu uz virtuves letes superjaudīgu blenderi, kas stipri atgādina leģendāro Vitamix. Es gan ceru, ka arī mazjaudīgākiem gadžetiem būs pa spēkam tikt galā ar saldētajiem rabarberiem – esmu mēģinājusi taisīt saldētu augļu-sojas piena smūzijus ar rokas blenderi un izdevās.

Kā bērnībā: tomāti un gurķi ar krējumu bez krējuma

Reizēm uznāk nostaļģija pēc vasaras pusdienām pie omes Kurzemē. Bērni no dārza sanesuši salātus, tomātus, gurķus un lociņus, ome novārījusi jaunos kartupeļus ar dillītēm un ap galdu sasēdis vesels bars cilvēku. Atceros, ka pieaugušajiem salāti bija aizdarīti ar kefīru vai rūgušpienu, bet sīkaļiem – ar krējumu. Nezinu, kāds apsvērums, bet kā viens, tā otrs man lika ienīst salātlapas no visas sirds – tik izmirkušas un sērīgas, ka pat virsū skatīties negribas. Bet klasiku – gurķus tomātus un krējumu ar dillēm es cienīju un godāju.

Lai gan pase lielus ciparus nerāda, reizēm sagribas atkal atcerēties to bērnības garšu, kas kādreiz, kad ziemās tomātu un gurķu veikalos nebija, saistījās tikai un vienīgi ar vasaru, šķietami nebeidzamu brīvlaiku un saulainām dienām, kas, gadiem ejot, sazin kāpēc paliek arvien saulainākas.

Nu labi, pietiks šņaukāties piedurknē, laiks ķerties pie lietas. Tātad – ko darīt, ja gribas klasiskos latviešu vasaras salātus, bet vegānisms traucē? Sauc talkā Austrumu gudros un krējuma vietā liec humosu! Es jau vienmēr aģitēju, ka humoss jātaisa pašam, bet šoreiz labi derēs arī viekalā nopērkamais HumHum, jo tam nav pielikts ne kumīns, ne tahini, kas īstam humosam piešķir īsta humosa garšu. Netaisos zvērēt pie prezidenta veselības, ka garšo kā skābs krējums, jo tādu labu laiciņu neesmu ēdusi, bet garšo īsti un labi.

Vajadzēs:

1 gurķis
1-2 tomāti
saišķītis diļļu
2-3 ēd.k. humosa (atkarībā no tā, cik krēmīgus salātus grib)
citronu sula, sāls pēc garšas
kaltēti sīpoli (pēc vēlēšanās)

Nekādas dižās mākslas te nav – sagriež gurķi un tomātu, sakapā dillītes, piemaisa humosu un citronu sulu un pieber sāli. Ēd un priecājas.

Zemsvītras piezīme:

*Es pēdējā laikā esmu iecienījusi kaltētos sīpolus. Svaigos nekādi nevaru turēt, bet kaltētie ir absolūts atradums un favorīts. Tad nu iemaisu arī tos iekšā un turpinu ēst un priecāties, jo garšo gluži kā bērnībā.

Tofu maizītes aukstiem ziemas rītiem jeb Diēta beidzot tiešām aizgāja ieskrieties.

Šoziem laika trūkuma dēļ lielo brokastu parādi aizvietojām ar elegantu zaļo kokteiļu sūkšanu. Sastāvdaļas kā nu kuru reizi, bet galvenie spēlētāji parasti ir spinātu kaudze + ābols + banāns + sauja dzērveņu/smiltsērkšķu un tad visādi pulverīši – hlorella, kviešu asnu pulveris, sēņu pulveris, kaņepju pulveris, mistiskas kaltētas odziņas, noni sula, reizēm auzu piens, kāds citruss, kāds ingvers un tā tālāk. Virziens skaidrs, zaļš un veselīgs.

Pēdējās dienas gan vareni slimoju un vareni veseļos, tāpēc nācās ar zaļajiem kokteiļiem aizstāt ne vien brokastis, bet arī visu pārējo, tāpēc, zin, pieriebās gan. Tā nu atļāvāmies atlaist un sarīkot īstas svētku brokastis ar trekniem, ceptiem, smeķīgiem un debešķīgiem tofu maižukiem, pie kādiem dzīrojam tik brīvdienās.

Vajadzīgs:

Stingrais tofu (to, kas klučos nopērkams veikalā Veselība (a la Sojas veikals Gogoļa ielā), Stockmann, Sky)

Maizīte (kādu nu sirds kāro)

Sojas majonēze (nopērkama Rimi, pie parastajām majonēzēm)

Sinepes (šoreiz iesaku nevis īstās, labās, bet maigās Heinz sinepes, nopērkamas Rimi)

Kečups (hellljā)

Tuč tuč sojas mērces

Garšvielas pēc izvēles (mana izvēle – sabji masala tofu cepšanai + oregano)

Tofu izpako (ja liekas pamitrs, lieko ūdeni nospiež papīra dvielī), sagriež apm. 5 mm biezās šķēlītēs un cep sakarsētā eļļā, kur pirms tam apcepinātas garšvielas, manā gadījumā Sabji Masala. Kad tofu smuki nobrūnējis, uzlej šļukatu sojas mērces, aši vēlreiz pamētā no vienas puses uz otru un gotovs!

Maizīšu gatavošana ir brutāla – varētu, protams, uzjaukt mērcīti bļodiņā, bet es vienkāršu uzspiežu nedaudz sinepju, kečupa un majonēzes uz katras no maizes šķēlēm un izlīdzinu. Ar mērcīti vari tiešām nekautrēties, galu galā – majonēce un kečups jau klāt, kas tur vēl ko zaudēt.

Eleganti sasmērētajām maizītēm liec virsū tofu šķēles, pārkaisi oregano un tosterī vai cepeškrāsnī iekšā. Mums pieejams grillētāj-tosteris, tas vispār eleganti, bet noteikti, ka derēs citi arī.

Ilgi gaidīju Smārtu uz brokastīm, tāpēc nācās maižukus ilgi cepināt, un tā nu tofu pavisam sinhronizējās ar maizīti, bildē pat īsti nekas nav atšķirams. Bet vai nu tā liela bēda, sataisīs pats un paskatīsies, kā kam jāizskatās.

Ja gribas padarīt šīs dzīres vēl baisākas, paņem sojas cīsiņus (Hanuman veikals pagrabiņā zem Rāmas vai Sojas veikals Gogoļa ielā), sagriez gareniski un apcep tāpat kā tofu. Arrrrrrgggg.

Labu veselību, siltumu kaulos un notaukotu degungalu vēlu Tev ziemas svētkos.

rabarbarbarberi

Mani mīļie radiņi, vēl vesels mēnesis rabarberu prieka, kas nozīmē veselu mēnesi bīstami gardu rabarbermaižu uz virtuves galda.

Pagājušajā vasarā brūvēju smalkas rabarberu kūkas ar silken tofu un kokospienu, šogad ērtāk, lētāk un nemaz ne negaršīgāk.

Sanāca divas labas lietas – atklāju gan labāko rabarbermaizes recepti, gan ūberblogu, kas ir skaists, noderīgs un visādi citādi ļoti, ļoti iesakāms (un nosaukums silda manu veco filosirdi jo silti un jauki).

Mīklā iemīcīju vēl 2 brūnīgus banānus ar ļooooti ilgu darba stāžu un pusi margarīna (starp citu, Stockmann atrodams nedārgs veg. margarīns) aizstāju ar vīnogkauliņu eļļu. Ū, un iemetu rabarberus kādas 2 saujas vairāk, lai sulīgāk.

Vēl ir laiks mesties rabarberos un noēsties vasaras saldskābo garšu pilnām mutēm, jo pēc tam tak atkal vesels gads būs jāgaida.

Metam!

Atkalredzēšanās (ar skābenēm, pavasari un vispār) zupa

Labvakar, labrīt.

Tāds padrūms klusums te bij iestājies… varētu jau domāt, ka beidzot kotletīna trūkums licis man atmest pedāļus, bet nekā, dzīvs, vesels un joprojām sitas pa virtuvi. Tikai laika ļoti maz. Par ko arī sirsnīgi atvainojos.

Tātad, pavasaris klāt, kulinārā urdoņa pakrūtē joprojām dzīva un laiku pa laikam jau kaut kas arī jāēd, par spīti tam, ka blogā tas tāpat nav redzams.

Vakar, piemēram, ēdām skābeņzupu. Dārzā jau pamatīgi saaugušas un pa laikam mestas salātos, bet zupā skābenes, ja godīgi, laikam liku pirmoreiz un nemaz i nezināju, kā tas darāms. Galvenokārt jau tāpēc,ka Smārtam ir bērnudārza, skolas vai citu smalko ēdnīcu fobijas, kas neļauj naktīs gulēt, zinot, ka kaut kur ārā cauri zemei klusi laužas skābenes, kuras vēlāk var pārtap biedējošā virumā. Bet nu jau laikam Smārts bij apradis ar domu, ka virtuvē man neiet tik slikti kā sportā, tāpēc kaut kā saņemās un deva jāvārdu.

Tad nu parušinājos pa internetu (konkrētas adreses nav, jo nu, doooh, skābeņzupa) un sapratu, ka skābeņzupas minimums ir:

2 l ūdens
3 kartupeļi
1 – 2 saujas miežu putraimu
buljona kubiņš
divas lauru lapas
200 g skābeņu

Uzvārīju ūdeni, iekšā metu noskalotus putraimus un kubiņos sagrieztus kartupeļus un buljona kubiņu.
Kad kartupeļi gatavi (bet, ak, lūdzu, lai nešķīst vēl ārā), iemet sasmalcinātās (grieztās vai plūkātās) skābenes. Pavāra pāris minūtes. Gatavs!

BET neba nu tā to varēja atstāt.

Mazā škipsiņā indiešu sabji masala apsildīju
1 bundžiņu noskalotu turku zirņu
un piemetu
šķipsniņu melnās ajūrvēdas sāls (kas smaržo pēc cieti vārītām olām)

To pievienoju zupai kopā ar dažiem tofu (igauņu, ar ķiplokiem) kubiciņiem.
Pilnai laimei – maaaaziņa karotīte De Rit Organics majonēzes katrā šķīvī.

Es ēdu kā Emīls, jo man patiešām ļoooti garšoja. Smārts pārsteigs secināja: Kā skābeņzupa. Tikai garšīga.

Bilžu pagaidām nav, jo wordpress uz mani dusmīgs un lēns. Bet jūs iedomājieties skābeņzupu, tikai garšīgu un viss būs skaidrs.

Labu *

(O, pica gatava! Smārts iesaka notīt mēli ar izolenti, jo atkal jau būs sū*. Ak, Smārt. Es eju kost picā!)

Sildošie virumi

Jo aukstāks ārā, jo siltākam jābūt iekšā. Mājas piekurināšanas sapni esmu atmetusi jau sen, tad nu ķeros pie citādas sildīšanās. Un nē, tas nav saistīts ar pievēršanos drastiskai melnā balzāma diētai, lai gan, ja šāds laiks vēl ilgi pieturēsies, nāksies izmēģināt ne to vien.

Tātad esmu pārmetusies uz labi pārbaudītu un neticami daudzveidīgu kombināciju – lēcas&rīsi. Lēcu vietā reizēm iezogas kāds cits pākšaugs (bildē – zirņi), bet tas neko īpaši nemaina.
Shēma ir apmēram šāda:
Pannā uzkarsēju eļļu, tajā pacepinu kādu iecienītu indiešu garšvielu maisījumu – pēdējā laikā dālam paredzēto masalu (pirku Hanumanā uz Baronielas), piemetu vēl kumīnu un garam masala, un tad pāris sekundes pakarsēju. (vienmēr jāuzmana, lai nesāk degt).
Pievienoju kārtīgi noskalotus rīsus (es parasti izvēlos basmati/savvaļas vai brūno/savvaļas maisījumu) un lēcas (kādas vien sirds kāro, pēdējo rieiz taisīju melnās beluga lēcas. ļooooti garšīgi, tikai rīsi palika pelēki ļoti).
Mana ierastā proporcija ir 1 gl. rīsu un 1/2 gl. lēcu.
To kārtīgi samaisu un pievienoju ūdeni – 3.5 līdz 4 gl.(atkarībā no rīsu un lēcu veida), apmaisu, lai rīsi nepieraujas pie katla/dziļās pannas dibena un lieku vāku virsū. 15-20 min (un varbūt nedaudz ilgāk, ja savvaļas rīsi) un gatavs! Sāli piemetu pašās beigās, jo it kā pākšaugiem tā klājas.
Ja ir, pievienoju pāris ēdamkarošu kokosriekstu piena, tad sanāk krēmīgāk un sātīgāk.
Parasti vēl garšvielās (sabji masala) apcepinu mazus tofu kubiņus ar saulespuķu sēklām, pieleju sojas mērci, lai kraukšķis un to tad iemaisu rīsu/lēcu virumā. Un ir tik garšīgi un tik silti, ka prieks pašai un līdzēdājiem arī.

Labu*

pirms kokospiena un tofu

pēc kokospiena un tofu.

Banānu brokastis

Labdien ziemā. Patiešām ziemā.

Te būs mūsu ikrīta brokastu dzērienam, kas ir tāds kā prettrieciens ziemas nepatikšanām. Tāpēc, ka sastāvā noni brīnumsula. Pērkam Biotēkā, tāpēc saite uz šo veikalu. Bet ir arī daudzi citi ražotāji un tirgotāji.
Noni jau varētu dzert vienu pašu, bet kaut kā man tā garša ne pārāk. Tā nu mums uztapa ļoti garšīgs un brokastīm ideāli piemērots kokteilis.

(2 pers.)

2-3 banāni
1/2 – 1 gl. sojas piena (daudzums atkarīgs no tā, cik šķidru vai biezu kokteili gribas)
4 ēd. k. noni sulas

Visu sablenderē, lej trauciņos un ēd/dzer nost. Var iemest sauju riekstu/žāvēto augļu (ko ideālā variantā nomazgā un uz nakti izmērcē ūdenī).
Noni patiešām dod lielisku garšas niansi citādi visai saldajam banānu/sojas piena pārītim. Ļoti, ļoti iesaku. :)

siltumu un veselību*)

Kartupeļu-puravu krēmzupa

Šo tik elementāro, superklasisko un, kā izrādās, Džūlijas Čaildas izgudroto (atcerieties filmu “Julie&Julia” – tās Džūlijas, tātad) zupu pirmo reizi mēģināju pagatavot pagājušajā ziemā. Tā arī (un kauns jau atzīt) bija pirmā reize, kad mēģināju kaut ko darīt ar puravu. Taisnību sakot, recepti atradu, mēģinot izgūglēt, kuras purava daļas ir ēdamas un kā. Visu noskaidroju, viss izdevās un gala beigās tikām pie vēl viena ēdienkartes papildinājuma.

Šai zupai ir dažādas variācijas, bet šis nu reiz ir ēdiens, kura garšu man negribas sarežģīt, tāpēc sastāvadaļas esmu noīsinājusi līdz minimumam. veganizēju arī, protams. Parasti daru tā, ka ņemu:

1 puravu
kartupeļus – tā, lai to būtu apmēram tikpat daudz, cik purava
1-1.5 l ūdens – atkarīgs no tā, cik biezu/šķidru gribas zupu
1 buljona kubiņu (var iztikt arī bez)
1 ēd. k. sausā sojas piena (derēs arī šķidrais, protams. un rīsu/auzu krējums arī)
1-3 ēd. k. olīveļļas
sāls, melnie pipari pēc garšas

Lasīt tālāk →

Vegijburgeri: lēcas vs. kvinoja

Šorīt Smārts pamodās sapiktojies, jo viņš esot sapnī uz mani par kaut ko dusmojies. Viņš tikai nezinot, par ko. Es izmēģināju Fēbes metodi, bet tā arī neko nenoskaidrojām.

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=jwziXSeabd4&feature=related]
Un šodien man kā reiz bija pienākusi šīs sērijas kārta (!). Jā, es jau atkal skatos Friends. Tāda, lūk, sakritība. (tiem, kas nezina – Fēbe bija apvainojusies uz Rosu, jo viņš viņu bij nosaucis par garlaicīgu. sapnī).

Nezinu – sakritība vai ne, bet Smārta garastāvoklis ļoooti uzlabojās pēc brokastīm. Un brokastīs viņš tikai pie jaunas vegijburgeru versijas. Pamats ļoti līdzīgs lēcu pastētei iepriekšējā postā un tā to bij plānots arī atstāt, bet vienā brīdī man uznāca improvizācijas spars un sanāca, lūk, kas:
Lasīt tālāk →

Lēcu pastēte ar kaltētiem tomātiem un olīvām

Jau labu laiku atliku ļoti vilinošo lēcu-olīvu burgeru gatavošanu no Post Punk Kitchen lapas, par kuras esamību man jo laipni atgādināja Gunta (un liels paldies viņai par to).

Vakar gribēju palutināt Smārtu ar brīvdienu burgeriem, bet kaut kā viss izvērtās tā, ka pagatavoju pavisam citādus burgerus un vēl pastēti piedevām. Sākšu ar pastēti.
Uzreiz jāsaka, ka sastāvdaļas precīzi nemērīju, kaut kad mēģināšu uztaisīt atkārtošanas scenāriju un tad arī visu precizēšu. Tad nu šis vairāk iedvesmai.

Vajadzīgs:

1 bundžiņa konservētu lēcu (var izmantot arī vārītas pelēkās vai zaļās lēcas)
2-3 ķiploka daiviņas
10 melnās olīvas
5 (vai vairāk) kaltētie tomāti eļļā
olīveļļa vai eļļa no kaltēto tomātu burciņas
1-2 tējk. sinepju
1 ēd.k. veg. majonēzes/veg. krējuma
3-5 ēd. k. ūdens vai sojas piena
Sāls, (svaigi malti) melnie pipari, oregano pēc garšas

Lasīt tālāk →

Vegijburgeri: baltās pupiņas vs. tomāti

Mūsmājās sanācis tā, ka pupiņu ēdienus mēs ēdam lēkmjveidīgi. Tas tāpēc, ka tās jāizmērcē un jānovāra un to nu nereti sanāk atlikt un aizmirst. Tad nu šo aizmāršību kompensējot, vienā reizē novāru vairākas pupiņu šķirnes un tad nu pāris dienu ēdam: čilli pupiņas, pupiņu salātus, pupiņu pastēti un pupiņu zupas. Tagad arsenālam noteikti pievienosies arī pupiņu vegjiburgeri, kurus atklāju tikai vakar.
Bij tā, ka no kārtēja pupiņu uzbrukuma bija palicis viens paliels katls lielo, balto pupiņu. Atmiņā uzpeldēja iepriekšējās dienās ar vienu aci manītās savvaļas rīsu un lēcu/olīvu burgerreceptes un (atceroties, kā iemirdzas Smārta acis pie teksta, ka brokastīs būs burgeri) izdomāju, ka jāpamēģina burgerizēt arī pupiņas.
Ķēros pie savas lieliskās mega pavārgrāmatas (kura man ir vienkārši jābildē un jāreklamē kādu dienu, jo nosaukums neko neizsaka), lai aši paskatītu, ar ko pārojas pupiņas. Daudz recepšu tur nebij un tajās, kas bij, figurēja tomāti un ķiploki. Tā kā vienreiz gatavoju diezgan vidusjūrīgu (garšaugu ziņā) tomātu-balto pupiņu sacepumu, nolēmu pie šīs kombinācijas arī pieturēties. Lasīt tālāk →

← Previous 1 … 9 10 11 … 14 Next →