Tag Archives: topinambūrs

Kartupeļu pankūkas ar veselību

Nedēļās nogalē bijām ciemos pie mazās jūrnieces, kura svinēja savu vārda dienu. Ciemiņiem par godu jubilāre bija pārģērbusies reizes piecas, līdz atrada īsto svētku tērpu, savukārt viņas foršie vecāki bija sarūpējuši tik gardas un absolūti vegānas vakariņas, ka gribējās viņus pilnīgi sabučot par tādām rūpēm.

Vienu no ēdieniem sakārojās arī mums mājās izmēģināt – kartupeļu pankūkas ar linsēklām (tur arī tā veselība, kas virsrakstā minēta).
Es visā visumā esmu mega-mega kartupeļu fans, tos es ēdu visos iespējamos veidos un paskatos. Nu, un kartupeļu pankūkas ir favorītu favorīts jau kopš bērnu dienām.
Mana mamma vienmēr cepusi visgardākās pankūkas pasaulē, bet diemžēl ar olām, tāpēc nu jau kādu laiciņu man vairs tas gardums netiek. Tā nu sāku cept supervienkāršās pankūkas – uz rupjās rīves rīvēti kartupeļi (kuriem kārtīgi nospiesta sula) un sāls. Un viss.

Šoreiz pie rīvētajiem kartupeļiem un sāls iemetām arī sauju maltu linsēklu.

Es vēl mēģināju ākstīties un taisīt kaņepju sviestu ar kafijdzirnaviņu un piestas palīdzību, kas laikam tā īsti neizdevās. Garšoja jau labi, protams, un pankūkām bija tīkams kaņepju aromāts, bet  uz maizītes to manu “sviestu” smērēt īsti nevarētu.

Tad nu lūk – rupji rīvēti kartupeļi, maltas linsēklas, maltas/piestā grūstītas kaņepes, sāls un eļļa kopā izskatās šādi:

Klāt ēdām Smārta uzgudrotos salātus: topinambūrs, marinēts gurķis, redīsu un krešu diedzējumi, eļļas-baltvīnetiķa mērcīte.
UN
Slaveno ķiplokmērci, ko gatavo no visnegaršīgākās majonēzes pasaulē – Franča gavēņa majonēzes, kas kalpo kā ideāls, kledzīgs pamats šai mērcei. Mūsu ciemiņi ir mēģinājuši mājās atkārtot vienreizīgo ķiplokmērci, bet viņiem tas nav izdevies, jo viņu majonēzes gluži vienkārši ir pārāk labas un garšīgas. :D
Tātad: Franča majonēze gavēnim, sinepes, olīveļļa, mazliet ūdens, izspiests ķiploks, sāls/sojas mērce. Visu smuki samaisa, vēlams sablenderē un izmanto pēc vajadzības.

Zemsvītras piezīme:
Paldies šefpavāram dj Kompozītam par gardo pankūku ideju. Mēs iesim ciemos vēl!

Krēmīgā topinambūru krēmzupa


Protams, ka nekaunīgi vēlu, bet šodien norakām daļu topinambūru.
Kājas caur megastilīgajām tirgus oderkalošām nosala ellīgi, tāpēc nolēmām sevi uzsildīt ar karstu, krēmīgu zupu.
Recepte rodama jau iepriekš minētajā Majas Sēderbergas grāmatā “Veselīga dabas virtuve” (joprojām paldies, Kaili).

4 topinambūru racējiem vajadzēs:

500 g topinambūru
250 g kartupeļu
1 sīpols
1 ēd.k. eļļas
1 l dārzeņu buljona/1 l ūdens un 1 buljona kubiņš
400 g/1 bundžiņa balto pupiņu (man bija kkādas pupiņas salsas mērcē)
sāls, pipari
pētersīļu kušķīti

Topinambūrus rūpīgi nomazgā (jau atkal iesaku dārzeņu beržamos cimdiņus). Kartupeļus un topinambūrus sagriež šķēlītēs. Nomazgā un sakapā sīpolu.
Karstā eļļā apcep sīpolu, pievieno kartupeļus un topinambūrus. Mazliet apcep, pielej buljonu/ūdeni un buljona kubiņu, ļauj uzvārīties, samazina liesmu un sautē 15-20 min (līdz dārzeņi mīksti).
Pievieno pupiņas, vēlreiz uzkarsē un sablenderē dārzeņus biezzupā. Pievieno sāli un piparus, rotā ar kapātiem pētersīļiem.
Es vēl apcepu topinambūru kraukšķus ar saulespuķu sēkliņām.
Tad gan meklējām lielās karotes un sākām kārtīgi svinēt topinambūru ražas svētkus.

 

Topinambūrs

Topinambūrs ir brīnišķīgi gards un veselīgs asteru dzimtas augs, kas vasaras laikā izaug apm. 2 m garš, rudenī zied dzelteniem ziediem un zem zemes veido ēdamus bumbuļus, kas ēdami visos iedomājamos veidos.
Par augsto uzturvērtību un vēsturi stāstos neizplūdīšu, to visu internetos var uzrakt piemēram šeit:
http://www.cetrassezonas.lv/lv/produkti/darzeni/ingredient.php?id=6400

Stāstīšu tik par saviem privātajiem novērojumiem. Tātad: stādāms pavasarī, neprasa neko, aug savā nodabā, bet vislabāk – saulainā vietā. Novācams vēlu rudenī, parasti pēc pirmajām salnām. Daļu var atstāt zemē un izrakt pavasarī. Runā, ka izturot līdz pat 30 grādu salu. Ja ziemā ir atkušņi – var iet un rakt laukā. Grūti uzglabājams, jo miza ļoti plāna un trausla.
Un vispār – vairums ļaužu topinambūru zina milzu izmēra un izslavētās audzelības dēļ, bet reti kurš zina, cik gards un daudzveidīgs  tas ir.

Pagājušajā gadā ap šo laiku uzzināju, ka tāds topinambūrs vispār eksistē. Man tobrīd bija jauna mīļākā ēdiengrāmata – Majas Sēderbergas “Veselīga dabas virtuve”, ko man dzimšanas dienā iedāvāja Kaila (paldies, Kaili!)
Sāku interesēties, kas tas tāds par murmuli un pēc kāda laiciņa pat ieraudzīju veikalā, iegādājām, nogaršojām un nolēmām, ka BŪS. (starp citu – neļaujiet veikalā nopērkamajiem fasētajiem topinambūriem sevi muļķot – dabā tik mazus un savītušus eksemplārus atrast grūti. Kā viņi izveido tik milzonīgu uzcenojumu, es arī nespēju saprast, jo topinambūrs patiesi prasa tikai un vienīgi vietu zem saules).
Visu ziemu perināju plānus kā iegūt topinambūru sev, pavasarī liku zemē, vasarā priecājos par zaļo, biezo, gandrīz necaurredzamo dzīvžogu, kas atdalījā zālājdaļu no dārziņa, rudenī – par dzelteno ziedu joslu un tagad – par kastu kastēm bumbuļainu gardumu.
Kā garšo topinambūrs? Laikam ļauži nav spējuši vienoties, jo rau re, kādi tik nosaukumi tam nav doti – Jeruzalemes artišoks, saldais kartupelis, zemes bumbieris un gan jau, ka ir vēl. Es teiktu, ka topinambūrs ir kraukšķīgs un sulīgs, pēc kraukšķa atgādina bumbieri, garša mazliet riekstaina,  bet svaiga.
Ļoti labi garšo svaigs – tāpat vien graužams, salātos, arī sulās.
Apcepts -sirsnīgi iesaku ar iepriekš minēto itāļu marinādi. Arī tāpat olīveļļā cepts būs īsti gards.
Ļoti sātīga un krēmīga sanāk topinambūru zupa, sautēti tie ir garrrdi, tāpat arī krāsnī cepti.
Dari, ko gribi – topinambūrs ir gards no abiem galiem un pa vidu – gards. :)

Zemstrīpas piezīme:
Tie austrumu gudreļi, kas zināja, kas tas topinambūrs tāds ir, mūs visu vasaru lamāja par vieglprātību tādu sērgu laist dārzā (topinambūrs ir aprbīnojami audzelīgs, vairojas kā vells un grūti kontrolējams, jo stiepj savus bumbuļus milzonīgā rādiusā un katrs bumbulis nākamajā gadā izaugs par milzeni) , bet rudenī, jauno ražu nogaršojot, prasīja maisņā līdzi kādu pārīti. Protams, ka dabūja vairāk, īgņas nelaimīgie.
Nezinu, kā nākamgad būs ar to “sērgu”, bet dārzam mums ir kapļi un zālājam – pļāvējs un trimmeris, gan galā tiksim. Vienu gan zinu – arī nākamgad vēlu rudenī vilksim kalošas kājās un iesim topinambūru medībās.
Visiem, kam ir kaimiņš vai kaut attāls rads, kas kādreiz sūdzējies par lielu augu ar dzeltenām puķēm, kas katru gadu neiznīdējāmi aug un aug – dodieties pie viņiem ar dakšām un spaiņiem un priecājieties arī jūs par šo vēlīno ražu un, ja kaut mazs zemes pleķītis to ļauj – kādu bumbuli pietaupiet pavasarim, sēklai.

Mājīgais sautējums ar topinambūru kraukšķiem

Smārts caur skaipu šodien vakariņām pasūtīja kaut ko ar kartupeļiem. Man pašai ar kartupeļiem ir ļoti sirsnīgas attiecības, tāpēc par šādu pieprasījumu ļoti sapriecājos. Domāju, ko lai uzmeistaro un izlēmu mūsu klasiskajam sautējumam par labu.
Sautējums patiesībā ir ļoti atbilstīgs vidēja latvieša izpratnei par dārzeņu sautējumu – burkāni, zirnīši, pākšu pupiņas un vecie, labie karpeļi. Ar divām atšķirībām – tīkamai garšai pievienoju nevis vegetu vai laurlapu, bet gan karoti sabji masala (indiešu garšvielu maisījuma) un škidrumu, kurā dārzeņi sautējušies, nevis noleju, bet gan nedaudz ietumēju un leju šķīvjos. Tātad – mājīgajam dārzeņu sautējumam vajadzēs:

2 ēd.k. cepamās eļļas (es izmantoju rapšu)
1 tējk. sabji masala
1/5 kg vai vairāk kartupeļu
1 glāze smalki sakapātu/sarīvētu burkānu
1 glāze zaļo zirnīšu
1 glāze gabaliņos sagrieztu pākšu pupiņu
1,5 glāzes ūdens
1 ēd.k. sausā sojas piena vai sojas/rīsu/auzu krējuma
1 ēd.k. kukurūzas cietes
sāls pēc garšas

Sākam ar vegiju sagatavošanu – kartupeļi mums no pašu vagām nāk, tāpēc cik vien ilgi iespējams, gatavoju tos nemizotus un tāpat arī ēdu.

Šim nolūkam iegādāju kartupeļu šrubējamos cimdus – lieliska uzparikte darbiņa atvieglošanai un ūdens taupīšanai – samet tik visus karpeļus bļodā ar ūdeni, kamēr vienu noberzīsi, tikmēr citiem jau liela daļa zemes būs nost.

Kad kartupeļi tīri, tos griež ripiņās, šķēlītēs vai pusmēnešos, ja tie ir ļoti lieli.
Karstā pannā lejam eļļu, karstā eļļā beram sabji masala garšvielu maisījumu (te jāuzmanās, lai garšvielas nesāk piedegt!) un aši vien – burkānus. Pēc tam ar nelieliem intervāliem un kārtīgu apmaisīšanu (jo pannu joprojām karsējam pamatīgi) – visus pārējos dārzeņus. Mana favorītsecība ir: burkāni, pupiņas, kartupeļi, zirnīši.


Kad viss ir samaisīts un mazliet kopā pacepināts, pielej ūdeni, pagaida, līdz met burbuli un nogriež uz mazo liesmu, atļaujot sautējumam lēnā garā sutināties. Tas varētu ilgt min 15-20. Sāli vajadzētu mest klāt tikai tad, kad pākšaugi vairs nav cieti, jo gudri ļaudis runā, ka sāļa/skāba vide var pārtraukt pākšaugu gatavošanās procesu un es nestrīdos. :)
Kad kartupeļi gatavi, nosmeļ daļu no škidruma mazā trauciņā, tajā iemaisa kukurūzas cieti un sojas krējumu/pienu, izmaisa kārtīgi, lai nav kunkuļu un iemaisa sautējumā. Ļauj visam kārtīgi uzkarsēties un tad jau klāt laiks meklēt lielo karoti un bļodiņas, jo vakariņas gatavas.

Šovakar papildināju sautējumu ar marinādē cepinātiem topinambūriem.
Tas notiek tā: sajauc kopā vīna etiķi, sāli, piparus, izspiestu ķiploku un olīveļļu,sojas mērci tajā apm. 10 min patur topinambūra šķēlītes.
Uzkarsē pannu, eļļu, pannā glīti izkārto šķēlītes, uz lielas liesmas cep (tā lai ārpuse apraujas, karamelizējas) un liek uz papīra dvielīšiem, lai liekā eļļa vēlāk netransformējas riepā :D

Šis skaitās itāļiem ļoti tipisks dārzeņu grillēšanas paveids. Uzgāju tādu šeit: http://niftynoshing.blogspot.com/2010/10/grilled-italian-vegetables-marinade.html

Kopā ar krēmīgo un nedaudz spaisīgo sautējumu tādi skābeni, kraukšķīgi topinambūru gabaliņi patiešām ir īsts “twists” visādi citādi pavisam ierastam ēdienam.