Vakar bija tik labs vakars. Dzestrs un svaigs, ar sienāžiem un pīlādžiem. Slapjajā zālē uzreiz nosala kāju pirksti un atradās ābols – nosalis pavisam sarkans un kraukšķīgs. Tāds īsts, sulīgs vasaras ābols rudenī, tik ļoti salds un sērīgs vienlaikus.

Āboli vispār ir ražas laika spožums un posts – tie ir tik ļoti garšīgi un gaidīti, bet katrs, kam laimējies ar ražīgām ābelēm, zina, cik daudz kritušo un bojāto ābolu nākas klusā dārza stūrī norakt. Nupat ir tas brīdis, kad no pagalmu stūriem pa brīdim uzvēdī viegli ierūguša sidra aromāts – ābolu kaudzītes gaida savus racējus. Turpat blakus draudzīgi smaržo pie māju vārtiņiem noliktās ābolu mutesbļodas un kastes.

Bet tad ir āboli, kas ir stāvoklī starp “aprakt” un “pacienāt garāmgājēju” – tie, kam viena puse cietusi no kritiena, gliemeža vai lapsenes. Un par tiem un citiem augļiem un ogām, kam citur vietas nepietiek, ir šis ieraksts. Lasīt tālāk →