Beidzot tiku pie savas tējas sēnes jeb skobijas (Scoby), turklāt vistradicionālākajā un jaukākajā veidā – citam sēnes entuziastam ar to padaloties (paldies, Elza).
Jau pāris gadus esmu iekritusi fermentācijas fanu jūrā – viļņveidīgi manā virtuvē parādās burkas, pudeles un ķobīši ar dažādas skābuma pakāpes augļiem, dārzeņiem un riekstu sieriem.
Reizēm ir kaudzēm iedvesmas un spēka darīt lietas, reizēm nav. Kad kādu laiku nav, mēģinu atgriezties pie vienkāršām, pārbaudītām lietām, pie pamatiņiem. Tad nu šodien mēģinu likt kāju atpakaļ virtuves durvīs ar pilnīgu back to basics – tahini. Lai nebūtu galīgi garlaicīgi, lieku galdā arī tā dvīņu brāli – melno tahini.
Tahini ir sezama sēklu pasta. Tieši tik vienkārši – grauzdētas un līdz eļļainai, ķepīgai konsistencei samaltas, saspiestas sezama sēklas. Mājas apstākļos šo procesu atkārtot grūti – esmu mēģinājusi gan ar jaudīgu blenderi, gan virtuves kombainu, gan veco labo piestu. Tad nu arī rezultāts nav tik labs kā veikalā nopērkamajam tahini, turklāt, lai sasniegtu cienījamu konsistenci, nākas pievienot mazliet eļļas, kas tomēr ir nedaudz šmaukšanās. BET ir prieks par to, ka esi iemācījies vēl vienu lietu pagatavot pats, esi apguvis jaunu triku, turklāt noderīgu, jo ne visos veikalos tahini nopērkams (un melno neesmu pie mums manījusi vispār). Un visās receptēs arī nevajag perfekti perfektu tahini, tāpēc domāju, ka arī šis virtuvē noderēs gluži labi.
Kā garšo melnais tahini? Ļoti līdzīgi klasiskajam, reizēm tiek raksturots kā maigāks vai, tieši otrādi, – rūgtāks. Man noteikti garšo, lieku gan sāļos, gan saldos ēdienos, tieši tāpat kā gaišo tahini, lai gan esmu lasījusi, ka tumšais vairāk piedienas tieši desertiem. Visādā ziņā darvas krāsa noteikti noderēs smukām bildēm un eksperimentiem ar viesu apetīti.
Vērts mēģināt? Ir.
Vajadzīgs:
Gatavo:
Sezama sēklas ber uzkarsētā pannā un maisot grauzdē, līdz sēklas kļuvušas zeltainas (melnās sēklas zeltainas nekļūs, tās jāmaisa īpaši bieži un pa brīdim jāpagaršo, vai nav jau gatavas). Uzmana, lai nepiedeg.
Sezama sēklas un sāli ber virtuves kombainā un maļ, pa brīdim apstādinot ierīci, lai tā nepārkarstu.
Ja nepieciešams, ar silikona lāpstiņu vai karoti notīra kombaina sieniņas, lai visas sēkliņas tiktu samaltas.
Kad sēklas samaltas biezā pastā, pievieno sezama eļļu, sākot ar vienu ēdamkaroti un papildinot pēc vajadzības.
Maļ, līdz gatavs un garšīgs.
Zemsvītras piezīmes:
*Grauzdēšanai ieteicams izvēlēties pannu bez nepiedegošā pārklājuma, jo šādas pannas nav ieteicams ilgstoši karsēt sausas.
*Sezama sēklas (arī melnās) izdevīgi var iegādāties Gemosā.
*Smukā krūze ar haiku no Tonight, Ievas Cipruses radīta. Mazās krūziņas no Depo, ļoti lētas.
Man ļoti garšo brokoļi. Tik ļoti, ka es brokoli saucu par savu mīļāko dārzeni un palūdzu iezīmēt bloga galvgaļa bildē. Bet tā tas nav bijis vienmēr, jo manā bērnībā brokoļi tika pārvārīti un pārmocīti tik ilgi, līdz kļuva par zaļām nelaimes čupiņām šķīvja malā, tātad diezgan nemīlami dārzeņi bija.
Šī ir recepte, kur brokolis pagatavots tā, lai to iemīlētu arī cilvēki ar bērnības brokoļtraumām. Es jau esmu tikusi tām pāri, bet receptei pieturos tāpat. Tāpēc iesaku arī citiem.
Vajadzīgs (1 porcijai):
Gatavo:
Piezīmes:
*Brokoļus drīkst (un vajag) vietām nedaudz apbrūnināt, pat mazliet piededzināt, galvenais, lai tie būtu gatavi, bet vēl koši zaļi un viegli kraukšķīgi.
*Receptē var izmantot arī brokoļa kātiņu, tikai tas jānomizo un smalki jāsagriež. Ja kātiņu neizmanto šajā receptē, to var pataupīt citiem ēdieniem.
*Ja brokoļus nepatīk cept, tos, protams, var tvaicēt, bet es no sirds iesaku izmēģināt garšīgi izceptu brokoli.
*Ja miso pasta ir ļoti bieza, to ūdenī ieberž caur mazu sietiņu vai izšķīdina nelielā karsta ūdens daudzumā.
*Jāatceras, ka ēdienam, kam pievienota miso pasta, nav ieteicams ļaut uzvārīties – tas kaitē gan ēdiena garšai, gan veselīgumam.
*Iedomājos, ka jāpieraksta – edamame pupiņas ir negatavas sojas pupiņas, pie mums nopērkamas saldētā veidā, meklējamas lielveikala saldēto dārzeņu nodaļā. Lielākais miso pastas piedāvājums, ko līdz šim Rīgā esmu redzējusi, meklējams veikalā Dabas stacija.
Agrāk kā jaunais vegāns regulāri gāju izpētes ekskursijās pa pārtikas veikaliem – ja nu kas jauns parādījies. Tā gadu gaitā pamazām sagaidīju gandrīz visus meklētos produktus – rauga pārslas, daudzu veidu tofu, sojas majonēzi, dažādas aļģes un pat aļģu nūdeles, miso pastu, keilu, jaunos kokosriekstus, smalkas eļļas un etiķus, eksotiskas garšvielas, tempi, seitanu, simts veidu augu pienus, vegāniskas šokolādes, sierus, saldējumus (!) un citas labas lietas. Nupat jau ir tā, ka ekskursijās jāiet arvien retāk, jo tik daudz kas jau ir pieejams, un tā, protams, ir laba lieta, taču veiksmīgi atklājumi mani joprojām nebeidz iepriecināt.
Kad Veggo.lv piedāvāja izvēlēties produktus nogaršošanai, es atkal meklēju kaut ko jaunu. Un atradu arī – divas bērnības garšas, par kurām jau biju pavisam aizmirsusi – pūšamo putukrējumu un kondensēto (kokosriekstu) pienu. Es tiešām diezgan sapriecājos. Tie, protams, nav pasaulē veselīgākie produkti un bez tiem ikdienā pavisam noteikti var iztikt. BET reizēm ir tā, ka internetā kāds tirgo riekstiņu formas un tu atceries, kā mamma cepa tos nenormāli garšīgos cepumus. Un tad atceries arī par pildītajām vafeļu trubiņām un visādām bulkām un kūkām. Un, būsim godīgi, kondensētais piens vienkārši tāpat, ar karoti, bija LIETA. Pēkšņo pūšamā putukrējuma iekāri es pat nekomentēšu, jo nu – pūšamais putukrējums, ko tur daudz.
Tad vēl atradās Violife vegāniskais siers, kas pēc apraksta izklausījās līdzīgs kausētajam sieram – to man arī vajadzēja izmēģināt.
Atlikušie produkti man pašai vairs nav jaunums un pārsteigums, bet man vienkārši gribējās par tiem pastāstīt.
Tad nu pie lietas – garšojam.
Nature’s Charm kondensētais kokosriekstu piens
Man garšo. Reāli garšo. Pirmajā brīdī likās, ka ļoti līdzīgs bērnības kondensētajam pienam, bet laikam jau ne. Šis ir mazāk lipīgs, krēmīgs, diezgan maigs. Nedomāju, ka bundžiņa izvilks līdz kādai receptei – kad vienam no salduma sāks šķebināt, pie karotes ķersies otrs. Es teicu, ka garšo? Mh.
Leha pūšamais putukrējums
Šis ir ļoti ticams un garšīgs putukrējuma līdzinieks, varbūt vienīgi vieglāks pēc garšas.
Starp citu, tieši par šo atradu daudz labu atsauksmju, galvenokārt tāpēc, ka nav specifiskās augu piena piegaršas.
Violife krēmsiers ar tomātiem un baziliku
Es nezinu, kāpēc iedomājos, ka šis siers būs līdzīgs kausētajam, jo nosaukumā taču minēts krēmīgums. Ar to es pati sevi apčakarēju, bet visādi citādi vilties nenācās – kā krēmsiers tas ir diezgan garšīgs. Izmēģināšanai vienkārši uzsmērēju uz maizītes, bet nākamreiz darīšu, kā iesaka ražotājs, un pielikšu kādu karoti pie pastas vai risoto.
Violife picas siers
Esmu dzirdējusi, ka ļaudis reizēm viļas šajā sierā, jo tas garšojot mazliet saldi, kokosriekstīgi. Man gan ar to nav problēmu, bet šis siers patiešām sastāv galvenokārt no kokosriekstu eļļas un cietes, kas manuprāt nav nemaz tas sliktākais variants. Vēl kāda sūdzība – tas kūstot kļūst lipīgs, ne staipīgs, turklāt dažkārt mēdz cepeškrāsnī vienkārši izkalst. Arī man tā ir gadījies, tāpēc meklēju un atradu veidus, kā to pagatavot veiksmīgāk.
Gatavojot picas, tartes un sacepumus ar sieru, to pievienoju lielākos gabalos, lai tas neizkalstu. Uz picas sieru lieku zem dārzeņiem un citiem pildījumiem vai pievienoju tikai pāris minūtes pirms cepšanas beigām, pie viena palielinot arī cepšanas temperatūru, lai siers straujāk izkustu.
Gatavojot siermaizītes, es vispirms pannā nedaudz apcepu maizīti, tad uz vienas puses uzsmērēju kādu mērci, uzlieku siera šķēlītes un pārkaisu ar baziliku, oregano vai kādu citu garšvielu. Maizīti apmetu riņķī un ar lāpstiņu kārtīgi piespiežu pie pannas. Atliek kādu minūti maizīti šādi pacept, lai siers sāktu kust. Tad to ar plānu lāpstiņu atbrīvo no pannas un liek uz šķīvja.
Kā garšo? Es teiktu, ka diezgan līdzīgi mums ierastajiem kūstošajiem sieriem. Visādā ziņā, ja nu uznāk nostaļģija pēc bērnības siermaizītēm, šis varētu būt tieši laikā.
Violife Parmezāna siers
Šis ir viens ļoti patīkams atklājums.
Kad pie mums vēl nevarēja iegādāties vegāniskos sierus, es mājās izmēģināju dažādas augu sieru receptes – ar riekstu fermentēšanu, dārzeņu blendēšanu un agara vārīšanu. Vienīgais, ko man tā arī neizdevās pagatavot, bija patiešām ciets siers. Vecināts un ar miziņu – jā, bet cietā tipa – nē.
Cik nu es varu atminēties cietā siera garšu, es saku, ka šis ir ļoti izdevies līdzinieks. Ideāls pie vīna, ideāls pierīvēts pie pastas, risoto, salātiem un citiem itāļu stila ēdieniem. Vienīgais mīnuss ir tas, ka šis siers nav no lētākajiem. Bet jāsaka, ka es gan šo, gan savulaik klasisko parmezānu izmantoju vairāk kā garšvielu, tāpēc tā vienmēr pieticis diezgan ilgam laikam.
Vienīgi jāatceras to pēc iepakojuma atvēršanas ielikt trauciņā vai maisiņā, kas neļaus sieram izkalst. No papildu cietības siers tikai cietīs.
Tā nu esmu tikusi līdz galam un veiksmīgi pārēdusies.
Sirsnīgs paldies Veggo.lv, vegānisku jaunumu mums nekad nebūs par daudz.
Beidzot atradu recepti turku zirņu miltu omletei, kas man patiešām garšo. Šo recepti aizņēmos no Vegan Richa, un tās oriģināls jāmeklē te. Recepti nedaudz piemēroju savām vajadzībām, pārveidojot indiskas sāļās pankūciņas par omleti, kas labi piestāv brokastīm. Tā ziedkāpostu aizvietoju ar vieglāko un mazāk izteiksmīgo cukīni, pievienoju drupinātu, apceptu tofu un sēnes atstāju ledusskapī. Man šķiet, ka izdevās labi, bet notiekti izmēģiniet arī oriģinālo recepti, jo izmēģināt jaunas receptes ir forši. Un noteikti izmēģiniet savas variācijas, jo tas ir vēl foršāk.
Starp citu, šo omleti likām galdā biedrības Dzīvnieku brīvība atbalsta brančā, kas pagājušajā nedēļā notika kafejnīcā Terapija. Pieteicu to kā omgleti, pēcāk baidoties, ka tik tas “g” nebūs jāņem ārā, bet nebija, fū. Viesiem garšoja un daudzi gribēja zināt recepti, tāpēc neturu zirni zem pūra un dalos.
Vajadzīgs (2 personām):
Gatavo:
Bļodiņā iesija turku zirņu miltus un pārējās sausās sastāvdaļas. Samaisa.
Pievieno ūdeni un etiķi un samaisa. Ideāli, ja izdodas mīkla bez kunkuļiem.
Pannā uzkarsē nedaudz eļļas, iedrupina un apcep tofu.
Tikmēr sagriež cukīni un sīpolu un pievieno omletes mīklai.
Kad tofu kļūst zeltains, pievieno dažus pilienus sojas mērces (pēc vēlēšanās), samaisa un pievieno bļodiņā omletes mīklai.
Ja šajā pašā pannā plānots cept omleti, to ieteicams izmazgāt, lai omleti nepierautu pie pannas.
Pannu un eļļu uzkarsē vidējā temperatūrā un lej pannā omletes mīklu. Izlīdzina dārzeņus un tofu, lai tie būtu vienmērīgi izvietoti pa visu pannu.
Liek virsū vāku un zemā temperatūrā cep, līdz omletes virspuse kļūst sausa un tajā parādās mazi caurumiņi.
Tad vāku noņem un pacep vēl dažas minūtes nedaudz augstākā temperatūrā.
Kad omletes apakša kļuvusi zeltaina, to uzmanīgi apgriež uz otru pusi un cep vidējā temperatūrā vēl dažas minūtes, līdz arī otra puse ir zeltaina un omlete – gatava.
Vislabāk turku zirņu omlete garšos silta, bet arī aukstai nav ne vainas.
Zemsvītras piezīmes:
*Lai nesanāk vilties, uzreiz brīdināšu, ka turku zirņu omlete īpaši negaršo pēc olu omletes. Ja man ar kaut ko būtu jāsalīdzina, es teiktu, ka garša atgādina falafeļus, bet tikai mazliet.
*Droši var eksperimentēt ar garšvielām. Es gan ieteiktu pieturēties pie indiešu garšām, jo tās labi sader ar turku zirņu miltiem, bet katram jau tā garšu sajūta sava.
*Tofu vietā (vai papildinot tofu) var apcept sojas cīsiņu ripiņas, arī labi.
*Cepšanai ieteicams izvēlēties pannu ar nepiedegošo virsmu. Labi apdzīvota čuguna vai tērauda panna, protams, arī der.
*Priecīgu brokastošanu.
Es nezinu, kā ir ar cāļiem, bet ķirbjus patiešām skaita rudenī. Agrāk labas ražas gados ķirbji mums atņēma lielu daļu grīdas, bet tagad, kad esam tikuši pie mājas ar rožu dobēm, ķirbji pie mums biežāk atripo draugu dāvināti. Tā nu kaut kā sanāk, ka rudenī mājās vienmēr kāds ķirbis ir, un, kur ķirbis, tur jādomā receptes, jo neba nu ēdīsi ķirbju krēmzupu visu nedēļu. Var jau gan arī tā darīt, bet tad sestdienā jāuzcep pankūkas. Ar ķirbi, protams.
Vajadzīgs:
Ķirbju garšvielu maisījums
Gatavo:
Piezīmes:
*Ķirbju garšvielu maisījums ir apmēram tas pats (mazliet maigāks padarīts) Pumpkin Spice, amerikāņu rudens supergaršviela, ko pievieno ķirbju pīrāgiem, cepumiem, kūkām un īpašai caffè latte. Būtībā diezgan līdzīgs mūsu piparkūku garšvielām, tāpēc no nelielas svētku sajūtas izbēgt diezgan grūti.
*Pankūkām nav ļoti izteiktas ķirbja garšas (tas gan atkarīgs arī no izvēlētā ķirbja šķirnes), taču, jo karstākas tās ir, jo ķirbīgāk garšo.
Rudens. Ieraudzīju veikalā koši violetu kāposta konusu, pagrozīju un ieliku groziņā. Mājās liku kāpostam klāt burkānu un edamame pupiņas (kas izklausās smalki, bet patiesībā ir vienkārši nenogatavojušās sojas pupiņas), lai ir violets, oranžs un zaļš. Tā man sanāca salāti, kas košuma ziņā ir pilnīgs oktobra vidus, kad man ir dzimšanas diena, kad vienmēr (jo nezin kā tā laimējas) spīd traka saule, un lapas un debesis tik košas, ka izskatās kā ar marķieri nokrāsotas. Oktobris <3 Lasīt tālāk
Tabulē ir Tuvo Austrumu ēdiens, ko klasiski gatavo no daudz, daudz pētersīļiem, bulgura, tomātiem, piparmētrām, sīpoliem, olīveļļas un citronu sulas. Variāciju, protams, ir daudz, jo katrā reģiona valstī ir savs īstais tabulē.
Man tabulē ļoti patīk tāpēc, ka tas ir vienlaikus gan svaigs, gan sātīgs ēdiens, pilns garšu un krāsu, turklāt pietiek ar mazu saujiņu graudu un kaudzīti dārza/tirgus labumu, lai tiktu pie milzu bļodas tabulē. Mūsmājās tas ir iecienīts ballīšu un pikniku ēdiens, jo to mierīgi var sagatavot iepriekšējā dienā, tad tik atliek izņemt no ledusskapja un celt galdā (vai grozā).
Kā jau minēju, klasiski tabulē gatavo ar bulguru, taču ir ļoti daudz versiju ar kuskusa tabulē, tāpat to reizēm gatavo ar grūbām vai kvinoju. Šoreiz gatavoju tabulē ar pērļu kuskusu, dēvētu arī par Izraēlas kuskusu. No klasiskā kuskusa tas atšķiras ar graudiņu izmēru un formu – tie ir lielāki un vienādas formas, kā tādas mazas pērlītes), garšu un tekstūru (ir tāda mazliet makaronīgāka garša un grūbīgāka tekstūra) un gatavošanas veidu – ja parasto kuskusu var vienkārši apliet ar karstu ūdeni, tad šis ir nedaudz jāpavāra.
TABULĒ
Vajadzīgs (prāvai bļodai tabulē, kādām 4-5 porcijām):
Gatavo:
Pannā vidējā temperatūrā uzsilda 1/2 tējk. olīveļļas un pakarsē kuskusa graudiņus, pa brīdim apmaisot, līdz tie sāk smaržot (apmēram 3 minūtes).
Katliņā uzvāra ūdeni, piemet šķipsniņu sāls, pievieno pērļu kuskusu, apmaisa, uzliek vāku un zemā temperatūrā karsē apmēram 10 minūtes. Tad katliņu noņem no plīts un, nenoņemot vāciņu, atstāj uzbriest vēl 3 minūtes.
Kad kuskuss uzbriedis, to ar dakšiņu uzirdina un pārber lielā salātu bļodā, lai tas nedaudz atdziest.
Apcep tofu. Pannā uzkarsē nedaudz rapšu eļļas un vidējā temperatūrā, pa brīdim apmaisot un apgrozot, apcep tofu, līdz tas ir viegli apbrūnējis. Pašās beigās pielej sojas mērci, visu kārtīgi samaisa un pacep vēl kādu pusminūti. Noliek tofu atdzist.
Sasmalcina visus dārzeņus un zaļumus un pievieno kuskusam bļodā.
Pievieno arī tofu, visas garšvielas, sāli, citronu sulu un olīveļļu, visu kārtīgi samaisa un ieliek ledusskapī uz vismaz pusstundiņu, lai garšas labāk savilktos.
Ja tabulē gatavo dienu iepriekš, to pirms pasniegšanas brītiņu patur istabas temperatūrā.
Zemsvītras piezīme:
*Gatavojot pērļu vai klasisko kuskusu, kā arī bulguru un kvinoju, svarīgi atcerēties, ka tas jāmaisa ar dakšiņu, nevis karoti – karote graudiņus saspiedīs kopā, savukārt dakšiņa glīti uzirdinās.
*Ja gatavo tabulē tuvāk klasiskajai receptei (tātad principā pētersīļu salātus ar nelielu graudaugu piedevu), tomātus un pētersīļus var atūdeņot – pēc sasmalcināšanas samaisīt ar sāli un ielikt sietiņā (tomātus) vai uz papīra dvieļa (pētersīļus), lai notek liekais ūdens. Ja gatavo tabulē ar lielāku graudaugu daudzumu, dārzeņu un garšaugu sulas nav nekas nosodāms – tās drīzāk padarīs salātus sulīgākus un garšīgākus, tomēr arī jāuzmanās, lai tie nebūtu pārlieku izmirkuši un ūdeņaini.
Man šogad ir lieli krājēja/vācēja plāni – sasaldēt un sakaltēt ziemai to, kā ziemā trūkst, kas ziemā dārgs, kas ziemā mazāk garšīgs. Tā nu pusi saldētavas plauktiņu atņēmu ogām, lai aizpildītu ar tomātiem un garšaugiem. Šodien padalīšos ar recepti, ko izmantoju tomātu ieziemošanai – pavisam vienkāršu, klasisku tomātu mērci, ko var ēst tūliņ vai sasaldēt ziemai. Ja man būtu pagrabs vai vēss pieliekamais, gan jau domātu par burciņām un katlā liktu arī citus sezonālos labumus, bet, tā kā pagraba vietā man ir saldētava ar diezgan striktu ietilpību, pieturos pie plika tomāta.
TOMĀTU MĒRCE
Vajadzīgs:
Gatavo:
Piezīmes:
*Galvenais priekšnoteikums, lai šī mērce izdotos, ir ļoti gatavi un garšīgi sezonas tomāti. Parasti ziemas tomātu mērcēm iesaka izvēlēties plūmju tomātus, jo tie ir mazāk sulīgi/ūdeņaini taču, piemetot pa kādam sulīgam aveņu, ķiršu vai vēršsirds tomātam, mērce iegūs daudzveidīgāku garšu un būs nedaudz saldāka.
*Šī mērce, protams, teicami iederas makaronu ēdienos, uz picas, dažādās zupās un sautējumos, taču noderēs arī gatavojot dažādus eksotiskus Āzijas ēdienus.
*Zaļumu vietā var pievienot arī čili, ingveru, koriandru un citas garšvielas, padarot mērci pikantāku.
*Jo vienkāršāka būs tomātu mērces garša, jo daudzveidīgāk to varēs izmantot gatavojot, tāpēc vērts pagatavot dažādas mērces – ar zaļumiem/garšvielām un bez (atceries to atzīmēt uz izvēlētā iepakojuma).
*Pirmo “ziema mērci” netīšām apēdām tāpat – ir diezgan ērti pagatavot līdzņemamās pusdienas un ātrās vakariņas, ja ledusskapī ir liels katls mērces, kas iederas pie gandrīz visa un visu padara supertomātīgu un mājīgi garšīgu.
Ar burgeriem ir tāda lieta – tiem vienmēr tiek uzstādītas augstas prasības. Kāda ir maizīte, cik svaigi dārzeņi, vai mērces nav par daudz/maz, kāda ir sastāvdaļu attiecība un cik ļoti šīs sastāvdaļas krīt ārā, mēģinot burgeri apēst. Bet vislielākā uzmanība tiek pievērsta burgera galvenajai sastāvdaļai – kotletei/plācenim. Veģetārie burgeri bieži saņem kritiku par to, ka nav pietiekami sātīgi, sulīgi un garšām bagāti, un es piekrītu – reizēm tā patiešām ir. Tad nu pie šī es centos pamatīgi piestrādāt, domājot gan par dažādām garšām un tekstūrām, gan sulīgumu un sātīgumu. Šī nav pirmā versija un gan jau nebūs arī pēdējā, tāpēc, ja atradīšu ko uzlabojamu, centīšos to šeit pierakstīt. Bet tikmēr – gatavojam un ēdam.
Vajadzīgs (25 plācenīšiem 8 cm diametrā, 1,5 cm biezumā):
Gatavo:
BURGERI
Vajadzīgs (2 burgeriem):
Gatavo:
Piezīmes:
*Lai izveidotu glītus, vienādus plācenīšus, lieti noder teicams acumērs un keramiķa rokas, bet tie, kas nav ar šīm spējām apveltīti, var ņemt talkā mērtrauciņus un formas. Es daru tā – ieklāju mērtrauciņā (šajā gadījumā 1/3 tases mērtrauciņā) pārtikas plēvi, lieku iekšā plāceņu masu, nolīdzinu, ņemu plēvi ar masu ārā, lieku burgeru formā, kuras augšpuse arī aprīkota ar pārtikas plēvi un saplacinu plācenīti līdz vajadzīgajam izmēram. Ja tādas formas mājās nav (un es brīnos, kāpēc man pašai ir), plācenīti var pilnīgi mierīgi saplacināt ar rokām. Mazākiem plācenīšiem esmu izmantojusi arī cepumu formiņas no silikona.
*Plācenīšus var pagatavot arī ar konservētām pupiņām, taču tad jāpievieno vairāk rīvmaizes, kas plācenīšus var padarīt mazāk sulīgus un garšīgus.
*Labākā saldā kūpinātā paprika, ko esmu atradusi, pieejama veikalā Spice House Upīša pasāžā. Plašākā miso pastas izvēle – veikalā Dabas stacija Lāčplēša ielā.
*Kaut kur interneta dzīlēs atrodams video, kā pareizi jāēd burgers, lai puse pildījuma nenoklātu pusi galda. Iesaku sameklēt un paskatīties.
Es jau iepriekš esmu rakstījusi par akvafabas (aquafaba) majonēzi. Tiem, kam negribas tērēt pirkstus ar lieku klikšķināšnu, atgādināšu, ka akvafaba ir šķidrums, kas paliek turku zirņu bundžiņā, kad zirņi izēsti. Un no šī šķidruma var pagatavot gan gaisīgus bezē cepumus, gan episku majonēzi. Es nekautrēšos mētāties ar skaļiem vārdiem un teikšu, ka šī majonēze ir labākā, kas man līdz šim izdevusies. Nav jau arī brīnums – tā ir papildināta ar miso pastu, kas visus pozitīvos izteikumus par ēdienu liek papildināt ar “ļoti”. Miso pasta iederas gandrīz visur, un gandrīz visu tā padara ļotāku.
Šī majonēze ir ļoti jāizmēģina.
Vajadzīgs:
Gatavo:
Blenderī lej akvafabu (ar visiem dažiem zirņiem), pievieno miso pastu, sinepes, mārrutkus un gurķu marinādi vai citronu sulu (tātad visu, izņemot eļļu).
Visas sastāvdaļas sablendē viendabīgā masā un, blenderim darbojoties, tievā strūkliņā pievieno eļļu.
Ar laiku šķidrums iegūs gaišāku krāsu un pamazām sabiezēs, līdz visbeidzot pārvērtīsies īstā, garšīgā majonēzē.
Zemsvītras piezīmes:
* Jāatceras, ka eļļa jālej pavisam smalkā un vienmērīgā strūkliņā.
* Ja nav blendera ar krūzi, majonēzi var pagatavot arī ar rokas blenderi.
* Ja majonēze nešķiet gana bieza, tai var pievienot vēl nedaudz eļļas. Es reizēm izslēdzu blenderi, apmaisu majonēzi, atkal iedarbinu blenderi un pamazām pievienoju vēl mazliet eļļas. Atkārtojot šo procesu vairākkārt, iespējams iegūt pavisam biezu majonēzi.
* Pastāv uzskats, ka majonēze neizdodas, ja kāda no sastāvdaļām (jo īpaši akvafaba) tikko izņemta no ledusskapja. Speciāli mēģināju pagatavot majonēzi ar aukstu akvafabu un izdevās, tāpēc šīs bažas apstiprināt nevaru, bet, ja negribas riskēt, var vienmēr izmantot istabas temperatūras sastāvdaļas.
* Ja majonēze neizdodas (tā gan man visbiežāk ir gadījies ar akvafabu no pupiņām, nevis turku zirņiem), nevajag izsamist – iegūto vilšanās šķidrumu liek ledusskapī un, kad dusmas pārgājušas, mēģina atkal. Šo šķidrumu gan kādu brīdi jāpatur uz virtuves galda, lai tas mazliet sasilst. Otrreiz mēģinot, eļļa, protams, būs jāpievieno daudz, daudz mazāk.
* Tie, kas izvairās no ēdieniem bundžās, var mēģināt izmantot šķidrumu, kas paliek pāri pēc turku zirņu vārīšanas mājās. Neesmu vēl mēģinājusi, bet runā, ka izdodas labi.
Es nerādīšu ar dakšiņu, bet mums mājās ir kāds, kam ļoti garšo burgeri. Un otrs, kam ļoti patīk tos gatavot. Taisnību sakot, tam otram patīk gatavot vienalga ko – burgerus, zupas, putras, sacepumus, vokus, salātu vai suši. Nu labi, kūkas cept nepatīk, bet tam šoreiz nav nozīmes. Šoreiz nozīme ir tam, ka es apsēju priekšautu un sacepu kaudzi plācenīšu, kas garšo traki labi arī tāpat, bet burgermaizītē ar īsto mērci garšos vēl labāk. Tagad tik jāpaspēj aiziet uz veikalu pēc maizītes, jo izskatās, ka plāceņi pa vienam vien aizripo kaut kur virtuvē aiz letes un īpaši atpakaļ nenāk.
Starp citu, nesen dzirdēju tādu jaunvārdu kā puplete (pupiņas + kotlete). Pēc tāda principa šīs laikam ir zirņletes – lūk, vārds, kas labi papildinātu šaursliežu dzelzceļa vingrinājumu.
Vajadzīgs (apmēram 50 nelieliem plācenīšiem):
Gatavo:
Šķeltos zirņus ieliek mērcēties aukstā ūdenī uz 4 stundām.
Izmērcētos zirņus rūpīgi noskalo un liek vārīties aukstā ūdenī augstā temperatūrā.
Kad ūdens uzvārījies, samazina temperatūru līdz vidējai un nosmeļ putas, ja tādas rodas. Atstāj zirņus vārīties, līdz tie gatavi (apmēram 20 min).
Kad zirņi gatavi, tos nokāš un noliek maliņā.
Uzsilda pannā nedaudz olīveļļas un zemā temperatūrā apcep sīpolu un ķiploku, pašās beigās pievienojot 1 tējk. sojas mērces.
Pusi šķelto zirņu liek virtuves kombainā kopā ar sīpoliem, ķiplokiem, pētersīļiem, sojas mērci, olīveļļu, tomātu mērci, sāli un kariju (tātad visu, izņemot rīvmaizi un turku zirņu miltus) un smalcina, līdz iegūta viendabīgas konsistences masa.
Iegūto masu liek lielā bļodā, pievieno atlikušos zirņus, turku zirņu miltus, rīvmaizi un rūpīgi samaisa.
Plācenīšu masu liek saldētavā uz 15 minūtēm.
Uzkarsē krāsni līdz 200°C, ieklāj pannā cepampapīru.
Veido nelielus plācenīšus (apmēram 5 cm diametrā un 1 cm biezus), liek uz cepampapīra.
Pārziež plācenīšus ar olīveļļu vai kokosriekstu eļļu (ja ļoti izvairās no eļļas, šo soli var izlaist).
Liek plācenīšus cepties 10 minūtes, tad tos apgriež otrādi un atkal apziež ar eļļu. Liek cepties vēl 10 minūtes, ņem ārā no krāsns un ēd.
Zemsvītras piezīmes:
*Ar receptē norādītajām sastāvdaļām izcepu 50 plācenīšus, akurāt divas cepamplātis. Ja tādu daudzumu nevar iespēt uzreiz apēst, var recepti dalīt ar divi vai izveidot plācenīšus, daļu sasaldēt un izcept kādu citu dienu.
*Turku zirņu vietā var izmantot kviešu miltus, taču tos būs nepieciešams pievienot vairāk. Es gan sirsnīgi ieteiktu iegādāties kādu turku zirņu miltu paciņu – tagad tie atrodami pat lielveikalos, turklāt ar vienu paciņu pietiks diezgan ilgam laikam.
