Author Archives for martaram

Soba nūdeļu stir-fry

Tāds lauku cilvēks kā es uz galvaspilsētu brauc samērā reti. Kad pēdējo reizi tur pabiju, pamatīgi ilgi skenēju Stokmana austrumēdienu plauktu. Un atradu visādas interesantas lietas. Viena no tām – soba griķu nūdeles. Tas jau tāpat vien skan gana smalki un eksotiski, bet ja vēl ņem vērā pēdējā laika griķu elevāciju uz īsto delikatešu kategoriju, tad tas vispār ir īstens karaļu ēdiens!
Tad nu vakar nolēmu  ķerties nūdelēm pie ragiem. Pirms tam, kā allažiņ un vienmēr pamatīgi izklejoju visus internetus un sasmēlos infu, lai nesanāk čiks un maza vilna (jā, es ļoti mācos no folkloras). Uzzināju, ka soba nūdeles ir ļoti veselīgas (šķiedrvielas, olbaltums, B vitamīni un visādas minerālvielas) un jo vairāk tajās griķu miltu, jo labāk, protams. Manējās tikai 30%, bet nekas, nekas.
Soba nūdeles jāvāra lielā ūdens daudzumā (bez sāls!), liekot tās ūdenī jāuzmanās, lai nesalīp, tāpēc nevajadzētu mest visu buntīti iekšā uzreiz, bet gan tā kā birdināt pa pārim iekšā. Nevar arī ļoti čammāties, jo vārīšanas laiks ir 5-6 min.

Ak jā, buntītes! Sobas ir sadalītas pa buntīšporcijām, katra porcija apsieta ar mazu lentīti. Skaisti un praktiski.

Tikko nūdeles rūpīgi sastūķētas katlā, tās jāsāk uzmanīgi maisīt un jānogriež karstums uz vidējo, jo burbuļos šīs nūdeles nedrīkst vārīt.
Kad taimeris nopīkstējis 5 min, jāpārbauda, vai sobas jau nav gatavas. Ja al dente, pavāriet gan vēl kādu min, bet jāuzmana arī, lai neizjūk.
Kad nūdeles gatavas, tās strauji nokāš caurdurī un gāž virsū aukstu ūdeni. Tur esot triks, ka ātri jānomazgā nost viss glutēns, kas izdalījies vārīšanās laikā (līdz ar to – salipšanas draudi). Un vēl – aukstais ūdens tūliņ pat apstādina nūdeļu gatavošanās procesu (izklausās neveikli, bet doma skaidra). Tad nu nūdeles kārtīgi noskalo un pabužina ar rokām uzmanīgi. Liek caurdurī, lai notek liekais ūdens un ķeras pie stir-fry gatavošanas.

Protams, ka ir miljons iespēju pagatavot gardu jo gardu stir-fry, te būs mana versija no skapītī atrodamajiem produktiem.
Tātad, 2 personām vajadzēs:

2 buntītes novārītu soba nūdeļu
3 ēd.k. eļļas (vēlams sezama)
3-4 ķiploka daiviņas
3-5 cm ingvera
1 puravs
1/2 vidēja puķkāposta
1/2 brokoļa
2 ķīnas kāposta lapas (derēs arī jebkāds cits lapu dārzenis)
mērcei:
4 ēd.k. sojas vai teyiaki mērces
1 ēd.k. čilli/ķiploku mērces
1 ēd.k. kukurūzas cietes

Sāk ar mērci: sajauc visas sastāvdaļas un atstāj uzbriest. Ja liekas, ka būs par biezu, pievieno nedaudz ūdens.
Kad tas paveikts, sagriež visus dārzeņus un saliek trauciņos blakus plītij. Tā ieteicams darīt tāpēc, ka tiklīdz sāksies lielā cepšana, atliks laiks tikai maisīšanai un produktu iebēršanas panikai.

Tad nu beidzot sakarsē pannu, ielej eļļu un pievieno ķiploku un ingveru, pacepina līdz sāk smaržot un met iekšā puravu, pēc mirkļa puķkāpostu, tad brokoli un visbeidzot, kad viss jau gandrīz, gandrīz gatavs – ķīnas kāpostu. Ideja ir tāda, ka neko nedrīkst par daudz sacepināt, samuļļāt. Visam jābūt svaigam, mazliet ar kraukšķīguma sajūtu. Vienvārdsakot – netaisiet sautējumu. :)


Kad vegiji ir ideālajā gatavības pakāpē, pievienojam mērci, kārtīgi iemaisām, uzkarsējam un ņemam nost no uguns. Liekam šķīvjos un priecīgi irbulējam iekšā vēderā.

Ajvar

Zemēs, kur šis ēdiens ir tik ļoti populārs, rudenī notiek lielais ajvara taisīšanas fests, kur viss ciems smeldzīgas mūzikas pavadījumā nes papriku un baklažānus maisiem vien, tad grillē uz oglēm un visi kopā gatavo un ēd. Tā es vismaz saprotu no youtube video stāstiem.

izejvielu daudzumi palielam našķējienam, jo ajvars apēdas ātri:
8 – 12 sarkanās paprikas
4 vidēji baklažāni
1/2 – 3/4 glāze olīveļļas
3 daiviņas ķiploka
1-2 ēd. k. citronu sulas vai sarkanvīna etiķa
sāls, pipari

Papriku un baklažānu tīrus un sausus grillē. To var darīt trejādi:

  • uz oglēm
  • uz gāzes plīts liesmas
  • pamatīgi sakarsētā cepeškrāsnī (augšējā reste, grilla režīms, ja ir)

Grillē, laiku pa laikam apgrozot, līdz miziņas paliek melnas un červeļainas. (45 min – 1h)
Ņem ārā, liek maisiņos vai tin papīrā, lai paši savā sulā satvaikojas min 10. Tad arī viegli noņemama miziņa (kas ir svarīgi, lai ajvars nebūtu rūgts).

Papriku un baklažānu samaisa kopā, var blendēt, ja tīk. Pannā apcep sīpolu un ķiploku, pievieno masai, lej iekšā atlikušo eļļu, citrona sulu, pieber sāli un piparus pēc garšas.
Un tad jau visa virtuve smaržo tā, ka nekur nevar glābties no pamatīgas pierīšanās.

Zemstrīpas piezīmes:

  • Joprojām nesaprotu, kad ņemt serdi paprikai laukā, jo vieni saka, ka pirms grillēšanas un otri, ka pēc. Pagaidām grillēju ar visu kātu un serdi, sanāk labi, tikai pagrūti pēc tam tikt no sēkliņām ārā. nākamreiz darīšu otrādi un teikšu, kā ir.

Humoss

Pilna pasaule to humosa recepšu, bet man kaut kā pēdējā laikā jautā, kā es taisu, varbūt slinkums pa gūgli šķetināties, kas lai zina. Tad nu te nu ir mans iecienītais variants. Receptes mugurkauls atrasts veg. grāmatā, kura šovasar tika iegādāta Vīnē, nosaukumu sameklēšu, kad sameklēšu.

250 g turku zirņu
1/2 ēd.k. citrona sulas
2-3 ēd.k.  tahini (sezama pastas)
2 izspiesti ķiploki
4 ēd.k. olīveļļas
1 tējk. malta kumīna
sāls, pipari
dekorēšanai: paprikas pulveris, sasmalcināti pētersīļi

Sablend(er)ē turku zirņus krēmīgā masā, ja vajag, pielej mazliet ūdens (ja zirņi pašvārīti – ideāli būtu novārījuma ūdens) pievieno pārējās sastāvdaļas un visu vēlreiz sablendē.
Servēšanai: liek trauciņā, pārlej ar olīveļļu, pārkaisa ar paprikas pulveri, kapātiem pētersīļiem un vidū ietupina kādu nesasmalcinātu turku zirņu pāri.

Zemsvītras piezīmes:

  • Humoss izdosies garšīgāks, ja zirņi būs paša vārīti (pirms tam kārtīgi izmērcējot), ne veikala bundžiņā pirkti.

sMārtiņos lavašoju

Katru dienu nolemju kko iepostēt, jo katru dienu vismaz trīs reizes kko meistaroju uz vai pie plīts. un varētu taču saņemties, gatavošanu ieplānot tā, lai atliek laiks pāris bilžu uztaisīt un beigās pat visu kompī samest. bet skuju! kaut kā tā diena aizskrien un ir jau vakars un ātri, ātri un tad jau nākamā diena…
Bet tikko man iespēra prieciņš, ka Stella aka Arieta manu ieteikto pupiņu čilli atzinusi par labu esam, pat recepti iemetusi blogā. Tad nu nolēmu pavisam nopietni saņemties.

Rīt ir sMārtiņi un manam vienīgajam cienīgajam kolēģi jācienā. Sākotnēji plānojām kvinojas suši, kas ir atsevišķs topiks, tik gards, ka garškārpiņas dejo kankānu, bet arī ķēpa un sadārdzinājums 20 cilvēkiem pamatīgs. Nolēmām, ka suši mūs priecēs privātā ballītē un sākām meklēt ko citu gardu, sāļu (jo kantorī 3 jubilāri un gan jau tāpat būs pilns galds kaprīžu), uzkodveidīgu, interesantu un, ak jā, vegānu.
Kā reiz bijām iepirkuši baklažānus un papriku, lai taisītu ahūni gardo ajvaru ( serbu/horvātu/maķedoniešu nac. gardēdienu), ko baudījām Slovēnijā, kur bulgāri to prezentēja kā savu specialitāti. Gards pēc vella, sātīgs, krēmīgs, smaržīgs un izskatīgs. Tad nu cienāsim ar šito mantu!
Lai nesanāktu kā ar Džoija peanut-butter-fingers, vajag kkur to kledzi virsū ziest, un uz skatuves atšļūc mans mīlulis lavašs. Tā nu serbiem, horvātiem un bulgāriem un visiem citiem pievienojas turki. Bet neiztiks jau ar vienu pildījumu vien. Un ja turki, ta turki, metam humosu klāt! Trešo rulli ierullēs pašmāju/mežu labumi – sēnes. Šoreiz – Fēliksa sēņu kaviāra formā.

Receptes katrai mērcei sekos atsevišķi, lai pārskatāmāk un skaidrāk. Bet te – kopbilde:

Meideimeidei! Pārāk daudz pildījuma! Tā nedariet!

Humosa lavašs. paprika un ķīnas kāposts - kraukšķim

Diemžēl nav nevienas bildes ar tinumu, bet gan jau kāddien.

Sarkano lēcu krēmzupa

Rudens vēji gaudo spēji un es iedomājos par trim lietām, kuru man rudenī/ziemā pietrūks visvairāk. Tas noteikti būtu siltums, rušināšanās brīvā dabā un riteņošana.

Par laimi, to pēdējo joprojām vēl par šad un tad iespēt. Šodien saule tā mētājās logos, ka nācās vien lēkt ričijam sedlos un doties pabraukā, kas ir mans jaunais pastaigas aizstājējs.

Tā kā šī bija pirmā mana riteņu vasara, esmu sapriecājusies un pārpriecājusies par riteņošanu. Šodien arī biju ļoti priecīga, bet nu arī ļoti vēju sapūsta un sasaldēta. Tā kā jau kādu nedēļu cīnos ar šņaukām, nolēmu uzrīkot kādu profilaktisku pasākumu, lai nenāk ciemos vēl kāds baciļu inducēts specefekts. Un šoreiz profilaksei – karsta, asa lēcu zupa.

Šī zupa parasti ļoti labi garšo visiem ciemiem, tāpēc nākamreiz, kad prasīs, kā gatavot, šis ieraksts to varēs izstāstīt manā vietā.

Tātad 2 (ne rīmu gan) porcijām vajadzēs:

1 sīpolu
100 g sarkano lēcu
1 ēd.k. tomātu pastas
600 ml ūdens
1 buljona kubiņu
1/2 tējk. kādas asas garšvielas vai garšvielu maisījuma – es lietoju sabji masala
1 ēd.k. eļļas
sāls, pipari
1 ēd. k. kapātu pētersīļu

Sīpolu nomizo, sakapā. Lēcas noskalo. Pannā uzkarsē eļļu, tajā ieber un apcep garšvielas, uzmana lai nesāk degt un aši pievieno sīpolu. Apcep sīpolu kādas 5 min, tā, lai caurspīdīgi, pievieno lēcas un kārtīgi samaisa, lai lēcas arī dabū mazliet pakarsēties uz pannas.

Pielej ūdeni, pievieno tomātu pastu, buljona kubiņu un sāli. Liek virsū vāku, uzliek taimeri uz min 15 un iet meklēt blenderi.

Kad 15 min pagājušas, lēcas mīkstas un blenderis atrasts, zupu sablendē, ja vajag uzlabo ar sāli vai pipariem, lej bļodiņās, rotā ar pētersīļiem un ēd gardu muti. Un visi baciļi sasildās un aiziet mājās.

Pirmreizīgums pilnīgs

Tikām pie jauna fočētājdraudziņa vakar. Iepriekšējais jau labi sen kā izlaidis garu un tā nu visa vasara (vismaz tā daļa, kad mūsu uzticamā fotomākslinieka Guņa nebij klāt) palika nedokumentēta. Un tomēr paliks atmiņā kā viena no skaistākajām ever.

Dīvaini jau ir ar to iemūžināt gribēšanu, jo reizēm gribas jau par daudz. Pasaule sāk dalīties kadros, gribas pietjūnēt kontrastus šim un tam un gala beigās, ārpus kadriem kopaina vairs neredzas tik labi.

Par to es nesen iedomājos, kad pamanīju, ka pļavā pretim maniem logiem beidzas varvīksne. Es nemaz nezināju, ka tā var būt, jo man vienmēr licies, ka varavīksnes beidzas kaut kur pie elfiem, rūķiem vai dzejniekiem. Ai, un bija vēl arī mana dzimšanas diena un sajutos bezmaz izredzēta. Nākamajā mirklī jau steidzos pēc fotoaparāta, sapratu, ka tas beigts, ķēru telefonu – vismaz kaut kas. Pa to laiku jau bij apmācies un varavīksne ar visu savu galu pazudusi. Un tad es gan sadusmojos, ka tā vietā, lai skatītos un baudītu, man noteikti vajadzēja mēģināt to mirkli iemarinēt. Un marinētā produktā, kā mēs to labi zinām, uzturvērtība kritusies visai dramatiski. Tāpēc laikam jau zemenes jāsaēdas vasarā cik lien, nevis jāsteidz savārīt zaptēs. Un varavīksnes jāķer pašiem, nevis jāskatās flikrā.

Ai, bet tas tā, jo re, kādas bildītes mums izmeta jaunais aparāts! (protams, ka kaķi, ēdiens un ēdiens-to-be)

#1

tajā dienā
ābelei paliks āboli
pavisam sarkani
un gatavi
varbūt pat saldi.
tajā dienā
tu atnāksi
tā kā bērnībā –
nezinot nekā
bet gaidot visu.
un tikai tad es zināšu –
ir vai nav. un
vai iekrīt kuģi tukšumā
aiz horizonta
vai tomēr –

ir.

p.s. pirmā īstā  25nieka diena iet uz galu. un viss tikai sākas. daudz laimes man.

1 … 14 15