Uzticama vokpanna joprojām ir patāls un krājams sapnis, bet tāpēc jau nav jācieš kārei pēc voka ēdieniem. Šis ir variants, kas noder parastām, nelielām pannām, kam reizēm sagribas piedegt. Vienīgā prasība ir nenogurstošas rokas. Bet par visu pēc kārtas. Lasīt tālāk
Mani jau pāris dienu vajāja doma par kāpostu/topinambūru kombināciju.
Vakar nolēmu beidzot abus saprecināt.
Es cilvēks nopietns un vispirms raudzījos pēc iespējamiem gatavošanas vairantiem. Vienīgais, ko atradu, bija kāpostu-topinambūru pica ar Ementāles sieru. Izklausījās labi, bet dīvaini arī, un tad būtu vēl jādomā, kā to siera nebūtību aizmālēt… galu galā pieslēdzos tikai kāpostu receptēm, kaut kā nonācu līdz indiešu ēdieniem, uzgāju ļoti labu lapu ar video un detalizētiem aprakstiem: Manjula’s kitchen. Tur paskatījos visādas garšvielu kombinācijas, paskatījos, ko dara ar kāpostiem un beigu beigās nolēmu daudz nečikināties un ķerties tik pie darba. Lasīt tālāk
Lūk, Līga runā atkal: Lasīt tālāk
Būs vēl divas fūdfesta receptes, abas no Līgas recepšu gaņģiem un krājumiem.
Šeit – pīrādziņi. Runā Līga: Lasīt tālāk
Jau labu laiku biju dzirdējusi cildinošas runas par griķu miltiem un jo īpaši – par plānajām griķu pankūkām. Reiz sanāca beidzot ieraudzīt arī veikalā un tā nu griķu milti ietupās mūsu virtuves plauktā un gaidīja savu kārtu.
Joprojām veicot ložņāšanu pa krājumiem, nolēmu, ka pienācis laiks saņemties un tapināt tās pankūkas beidzot.
Ledusskapī lēnām kaltējās puse kāposta, kuru nolēmu lietderīgi izmantot un tā tapa doma par kāpostu-lēcu pildījumu. Lasīt tālāk
Ar mistisko polentu pirmo reizi saskāros jau pirms kādiem gadiem, kad tulkoju rumāņu filmu, kurā polenta kā īpaši tradicionāls ēdiens figurēja sarunās. Es kā ūbercentīgs zubrenieks centos uzrakt, kas tas īsti ir un kā pie mums to sauc. Toreiz uzzināju tikai to, ka tas ir kkas no kukurūzas putraimiem un ka mums tam cita vārda nav. Tātad – polenta ir polenta.
Pēc kāda laika satiku rumāņus LV un viņiem nojautāju, kas tas par zvēru. Viņi, protams, nezināja. Vēl pēc kāda laika satiku rumāņus Turcijā un jautāju, kas tas tāds ir. Viņi nezināja. Toties turpat uzradās izpalīdzīgi itāļi, kas zināja gan, jo izrādās, ka tas tomēr ir viņu ziemeļpuses tradicionālais ēdiens. ahā!
Pirmo reizi kukurūzas putraimus zem nosaukuma polenta ēdām Kijevā, kad staigājot pa lielveikalu, uzdūros jau zināmajam nosaukumam (tikai ātri vārāmam) un beidzot gribēju noskaidrot, kas tas ir.
Izvārīju pēc instrukcijām kā parastu putru. Nebij ne vainas, bet nu ūbergaršīgi arī ne.
Daļa putraimu nonāca līdz mājām, bet tur tos nesagatavotus pārsteidza pārtikas kodes un nokoda vienā setā.
Un tad, rau-re, pamanīju, ka mums tak’ arī tādus pārdod. Iegādājām.
Tā nu tā manta mums plauktā glabājās līdz šainedēļai, kad joprojām caurskatot krājumu plauktus, nolēmu sadūšoties un ķerties polentai klāt. Lasīt tālāk
vienīgā "soļankas" bilde.
Fūdfestā gatavojām arī “soļanku”. Lūk, vegijšefa Līgas ziņa vegatērijai šai sakarā: Lasīt tālāk
Vēl viens fūdfesta galda bestsellers bij Arietas gatavotie štovētie kāposti.
Lūk, viņas instrukcijas. (es tik copy/paste un pielikšu citu bildētas bildes):
Štovēti kāposti nudien ir ēdiens, kuru Latvijā prot gatavot gandrīz ikviens, kuram ir bāze ar ģimenes tradīcijām un, kurš nebaidās stāties pie plīts. Kā jau ar visu tradicionālo, katrs tomēr arī skābu kāpostu štovēšanai pieet mazliet atšķirīgi, lai arī garša bieži vien neatšķiras. Tad nu, kā to daru es – Lasīt tālāk
Arī kraukšķi jau vienreiz tikuši te aprakstīti (šķēlīšu varianta pierādījums), bet mamma zvana un saka, ka nevarot atrast, tad nu likšu atsevišķi, lai nav nekādu pārpratumu.
Gardajiem, skābeni-saldajiem topīšu kraukšķiem būs vajadzīgs:
topinambūrs (cik daudz ēdīs, tik daudz arī ņem)
marinādei/mērcei:
baltvīna (vai kāds cits) etiķis
olīveļļa
sojas mērce
izspiests/smalki,smalki,smalki sakapāts ķiploks
pipari un vēl kāda garšviela pēc izvēles, es parasti lieku Tiger nopērkamo grieķu tomātu garšvielu. derēs arī timiāns/rozmarīns/baziliks un tamlīdzīgie
Marinādes sagatavošanai vairumā lej etiķi, tajā ieklapē garšvielas un ķiploku.
Tad pievieno klunkšķi olīveļļas (apm. 1 ēd.k.) un šļācienu sojas mērces (tāpat). Ja nav sojas mērces, pievieno sāli un mazliet cukura.
Tad marinādē liek topīšus un kārtīgi sagroza tā, lai visiem būtu marinādes mētelīši.
ja marinādes maz un etiķa vairs nav, vai negribas šķiesties, pielej maaazlietiņ ūdens.
Tā viņus atstāj mēteļoties uz min 15.
Uzkarsē pannu, tajā lej eļļu, uzkarsē un met iekšā topinambūrus, sparīgi maisot cep smukus kraukšķīgus, beigās var iemest sauju saulespuķu sēklu, pieliet vēl šļuku sojas mērces, aši apmaisīt un gatavs!
slinkā versija ir tāda, ka topīšus bez marinēšanas apcep un beigās vienkārši pārlej marinādi pāri, pacep vēl, tad sēkliņas, sojas mērci un atkal gatavs.
Tīri loģiski, ka tad garša nebūs tik izteikta, bet arī nebūs ne vainas.
Laba lieta ir arī tāda, ka, ja marināde paliek pāri, to labi var izmantot tālāk salātmērces gatavošanai. Vai ielikt ledusskapī un krauksķināt topīšus kādu citu dienu arī.
Labu *
Zemstrīpas piezīme:
Laba doma būtu izmantot grilpannu droši vien, bet man tādas nav un tur neko komentēt nevaru.
Marinādes recepte adaptēta no šejienes.
Fūdfesta vol.1. vēl viens ēdiens – ķirbju bezmiltu mērce.
Kaut kad jau esmu šo recepti minējusi, bet ar nelielu kaņepju piesitienu un ne vienu pašu kā galveno stāru. Tad nu dosim to godu.
Bērnībā īstie svētki bija tad, kad uz galda parādījās mērces trauks (man vienmēr paticis, kā anglosakši to dēvē par mērces laivu). Tas nozīmēja, ka galdā celti arī kūpoši kartupeļi, karbonādes/kotletes, štovkāposti, visādi majonēzīgi salāti un citi labumi. Tai laikā man likās, ka bez baltās miltu mērces citu nemaz nav un nevar būt. Kur nu vēl kāds būtu domājis, ka tas nav labi figūrai, asinsvadu tīrībai un kam vēl ne. Tai laikā man figūras toč vēl nebija un balto mērci strēbu karotēm vien.
Nu jau kādu laiku tādu mērci nedz ēdu, nedz arī gatavoju, tāpēc ļoti nostaļģiska sajūta mani sagrāba, kad kādu dienu, ķirbju krēmzupu vārot, sapratu, ka tās garša ļoti atsauc atmiņā to pašu mīļo bērnības mērci.
Nākamajā reizē pie sautētiem dārzeņiem jau meistaroju ķirbju mērci un sanāca gandrīz autentiski. Tikai vieglāk un aromātiskāk, kas ēdienam tomēr par sliktu nenāk. Lasīt tālāk
Viens no fūdfesta galda dalībniekiem bija visu iemīļotie lēcu plācenīši. Taisnību sakot, mūsmājās tos sauc par pampāļiem, jo Guns viņus jauc ar falafelēm/falafeļiem, un to nosaukumu viņa latviskoja jau sen. Tātad – pampāļi.
Brienot pa interneta dzīlēm var noprast, ka ASV ir ļoti iecienīti dažāda veida un paskata veģetārie burgeri, tad nu šī ir tikai viena versija no miljona. Recepti kaut kad jau pasen uzraku jūtūbā, tagad nevaru vairs uziet, ļoti atvainojos visiem piekrāptajiem un nereferencētajiem autoriem.
Pampāļiem vajadzēs: Lasīt tālāk
Tas bija traki sen, 19. novembrī (par laimi šai pašā gadā), kad lūdzu dāmas ciemā uz fūdfestu, kas izpaudās kā kopīga gatavošana un vēl kopīgāka ēšana. (es esmu ļoti lēna, zinu, bet pieņemsim, ka labs nāk ar gaidīšanu).
Valsts svētkiem par godu nolēmām gatavot pašmāju gaumē. Kā pie mammas, ja mamma būtu vegijs.
Ēdām vienkāršas lietas un variācijas par vienkāršām lietām – veg. soļanku, krāsnī ceptus dārzeņus, bezmiltu/ķirbju mērci, lēcu plācenīšus, štovētos kāpostus un topinambūru kraukšķus. Līga gan izcēlās ar pīrādziņiem un mafiniem, jo viņa ir mūsu konditors vietējais.
Viss izdevās ļoti labi un garšīgi, par ko neviens tā īsti nemaz nebrīnījās. Un bija tik jauki un omulīgi, ka laikam jau sāksim izvērst fūdfestu tradīciju.
Runā, ka nākamais būs itāļu vakars. Tur nu spīdēs un spozmēs Smārts ar savām paranormāli labajām vegjiu picām un mūsu spiegs Itālijā – Kaila. Tā, lūk.
Drīzumā arī iesniegšu receptes pa postam vien un rindas kārtībā.
un liels paldies maniem mīļajiem fūdfesta biedriem. *
