Author Archives for martaram

Pelēkie zirņi ar smeķi

Sveiciens starpsvētkos!

Šogad ar Smārtu bijām izplānojuši Ziemassvētkiem absolūti raw ēdienkarti, bet pēc publikas pieprasījuma tika gatavoti iepriekšējos Ziemīšos izgudrotie pelēkie zirņi ar smeķa (ak, filo laime un prieks!) mērci. Diemžēl pārāk precīzu mērvienību receptei īsti nav, jo viss notika ātri, ātri un nebij laika pierakstīt. Bet šis ir tik vienkārši, ka nokļūdīties ir neiespējami.

Vajadzīgs (pietiek 2-4 personām, kāda nu tā apetīte un varēšana):

Pelēkie zirņi – kārtīgi izmērcēti, vārīti, ar sāli
1 igauņu tofu klucītis (Stockmann, Hanuman, sojas veikals) vai 2 lietuviešu tofu klucīši (Rimi), tātad apmēram 250-300 g tofu
1/3-1/2 burciņas Rimi grilēto tomātu eļļā (tieši grilētu ne kaltētu, jo šie ir smeķīgāki)
6-8 sīpoli (ja ļoti nenāk raudas, var visus 10)
Sauja saulespuķu sēkliņu
Sojas mērce pēc izjūtas
Eļļa cepšanai (izmanto to pašu grilēto tomātu eļļu, der arī bezaromāta kokosriekstu, sezama vai rapšu eļļa)
Kūpinātās paprikas pulveris pēc garšas (nopērkams Tiger)
Svaigi malti melnie pipari vai indiešu garšvielu maisījums (piemēram, Sabji masala, Hanuman)
Pēc izvēles: sausais sojas piens + nedaudz ūdens, sojas krējums vai kokosriekstu piens (daudzums atkarīgs no tā, cik šķidru vai biezu mērci vēlas)

Gatavo:

Sīpolus nomizo un sakapā, sīki sagriež grilētos tomātus, tofu sagriež nelielos kubiciņos.

Pannā uzkarsē eļļu un cep sīpolus, līdz tie sāk brūnēt. Pielej šļuku sojas mērces, visu kārtīgi samaisa, pievieno grilētos tomātus un vēl pacep, līdz sīpoli karamelizējas un paliek tādi, kādi jau nu ir klasiski ceptie sīpoli. Sīpolus un tomātus ieliek bļodiņā, pannu notīra un liek atkal karsēties.

Uzkarsētā eļļā liek tofu kubiņus un cep, līdz brūni. Es piemetu vēl nedaudz melno piparu vai kāda pikanta indiešu garšvielu maisījuma, piemēram, Sabji masala, bet tas tik tāpēc, ka mums ļoti patīk viss, kas ass un pikants. Kad tofu sabrūnējis, atbrīvo uz pannas vietu, kur ieber saulespuķu sēkliņas, tās, kārtīgi maisot, mazliet pacep (uzmanoties, lai nepiedeg!). Pievieno sojas mērci un, jau atkal riktīgi maisot, apcep. Pie tofu un sēkliņām maisa klāt saceptos sīpolus un tomātus, visu vēlreiz uzkarsē, dāsni pievienot kūpinātās paprikas pulveri un kārtīgi samaisa.

Ja gribas klasisko smeķa mērci, šeit arī var apstāties ar gatavošanu, likt zirņus trauciņos, pāri gatavo mērci un ēst. Ja gribas, lai ēdiens būtu mazāk sauss, mērci papildina ar izvēlēto šķidro ingredientu – sauso sojas pienu + ūdeni, kokosriekstu pienu vai sojas/auzu/rīsu krējumu, kārtīgi samaisa, pieber kūpinātās paprikas pulveri un pēdējo reizi uzkarsē. Lej pāri pelēkajiem zirņiem, ĒD.

Zemsvītras piezīmes:

* Ja šķiet, ka šķidrinātai mērcei prasās papildu sātiņš un kreftīgums, var pievienot nedaudz dārzeņu buljona

* Vienu porciju mērces šogad uztaisīju, apceptajam tofu-sīpolu mikslim pielejot iepriekš sagatavoto ķirbju krēmzupu. Izklausās nedaudz dīvaini, protams, bet, kā jau esmu stāstījusi iepriekš, pabieza ķirbju zupa-biezenis ļoti labi aizstāj miltu mērci. Beigās piebēru vēl nedaudz sausā sojas piena pulvera un sanāca ļoti tumīga, sātīga mērce

*Klāt labi derēs svaigi vai mazsālīti gurķīši, kāds cits skābējums/sālījums/marinējums

* Nezin kāpēc šis ir ēdiens, ko gribas ātri aprīt un prasās pēc papildporcijām. Diezgan loģiski, ka mēs visi smagi pārēdāmies. Tāpēc uzmanīgi ar zirņiem un smeķi svētkos.

Skābi asā zupa ar šitaki sēnēm

Runā, ka ceļš uz elli esot tikpat labi bruģēts kā Ventspils. Mans labais nodoms bija termisku ēdienu ēst tikai ārpus mājām, bet neba nu šī zupa pati ielavījās katliņā un pati uzvārījās.

Viss sākās patiešām nevainīgi – Rimi ieraudzīju svaigas šitaki sēnes, ko vēl nekad nebiju gatavojusi, bet receptēs bieži manījusi. Ledusskapī gan kādu gadu dzīvoja kaltētas šitaki sēnes, uz kuru iepakojuma centīgie vācieši bij sarakstījuši biedinošus brīdinājumus, kas notiks nepareizas sēņu pagatavošanas gadījumā. Ilgi mēģināju saņemties un izmēģināt šīs pagatavot, bet pārskaitīju kaķus un Smārtus un secināju, ka man vēl ir gana daudz iemeslu neeksperimentēt ar intoksikācijas iespējām.

Svaigu šitaki sēņu lietošana uzturā arī interneta viļņos izrādījās pārsteidzoši kontraversāls temats, kura padziļinātai pētīšanai pievērsīšos kādu citu reizi. Tikmēr pastāstīšu, kā gatavoju skābi aso zupu, ko klasiski vāru ar šampinjoniem, bet tagad, kā īsts karalis – ar šitaki (gandrīz izspruka “pa smalko”, un par to es tiešām būtu pelnījusi vismaz vienu, labākajā gadījumā, neēdamu sēni).

Vajadzīgs (sanāk pa bļodiņai 2 ēdājiem):

1 glāze* (ne pārāk smalki) saplucinātu vai sagrieztu šitaki sēņu
1 pavisam neliels burkāns
1 tomāts
3 lociņi
čili (es izmantoju tos pavisam maziņos, superasos čili pipariņus, 9 gab. un sanāca diezgan pamatīgi asi)
2 ēd. k. grauzdētā sezama eļļas (vēlams), bezaromāta kokosriekstu eļļas vai rapšu eļļas
3 glāzes ūdens
1 ēd. k. miso buljona (vēlams) vai nepilns kubiciņš parastā dārzeņu buljona, piemēram, Marigold vai Rapunzel
3-4 ēd. k. sojas mērces
3-4 ķiploka daiviņas
1 ēd. k. sarīvēta ingvera
1/2 ēd. k. citrona sulas
Piliens agaves sīrupa (pēc vēlēšanās)

Gatavo:

Pirms liek katlu uz uguns, sagatavo visas sastāvdaļas: sakapā lociņus (vēlams balto un zaļo daļu atsevišķi), nomizo un slaidās, sērkociņveidīgās standziņās sagriež burkānus, saplūkā šitaki sēnes (jā, saplūkā, tā labāk turoties garša), sīki sasmalcina tomātu. Atsevišķā trauciņā sajauc izspiestu ķiploku, citrona sulu, rīvētu ingveru un 2 ēd.k. sojas mērces.

Katliņu uzkarsē, ielej sezama eļļu un mazliet pakarsē arī to. Liek iekšā pusi kapāto lociņu (to baltāko pusi) un asos, mazos čili. Visu samērā bieži apmaisot pakarsē 1-2 minūtes. Pievieno šitaki sēnes un maisot pakarsē vēl 2 minūtes, tad pielej 1-2 ēd. k. sojas mērces, visu apmaisa un pakarsē vēl mazu brītiņu.

Tasē ūdens izšķīdina buljonu un lej klāt sēnēm, čili un lociņiem. Tūliņ pat met iekšā arī burkānus un pavāra, līdz zupa sāk kūpēt (pa to laiku izņem ārā mazos, asos pipariņus, ja tādus lieto). Tad pievieno tomātus, atlikušos lociņus, sojas mērces/ingvera/ķiploka/citronu sulas maisījumu un vienu pilienu agaves sīrupa, ja tā gribas. Karstumu griež nost un meklē bļodiņas. Pa to laiku tad garšas būs arī labi savilkušās. Lej bļodiņās, pēc vēlēšanās pievieno vēl sojas mērci. Ēd.

Zemsvītras piezīmes:

*Kā vienmēr – ar glāzi domāju internacionālo mērvienību – CUP.

*Šitaki vietā, protams, var izmantot šampinjonus, bet šādi ir daudz, daudz garšīgāk.

*Ingveru, ķiploku un citrona sulu pievienoju beigās tāpēc, lai smarža un garša intensīvāka. Vēl arī mazliet lielāka cerība, ka būs palicis kaut kas vērtīgs iekšā.

*Ja izmanto mazos, asos pipariņus, silti iesaku tos pirms pievienošanas zupai saskaitīt un pirms pasniegšanas noteikti izņemt no zupas, pārskaitīt un salīdzināt iegūtos datus. Ugunsdzēsēji novērtēs.

*Sirsnīgi atvainojos par bildēm, vakari nav labi bildēšanai, bet rītos zupu negribas.

Vegāns Veikalā: īstās rauga pārslas

Reizēm nākas veikalā atklāt kaut ko tāaadu, nu kaut ko tāaadu, par ko esi lasījis mīļākajos fūdblogos jau sen, bet nekad neesi cerējis pie tā tikt klāt ar saviem kārīgajiem pirkstiņiem, jo mūsu veikali jau par veģetāriešiem, vegāniem un citiem tolerastiem pārāk nedomā (kas pēdējā laikā gan ir arvien mazāk taisnība).

Tieši tāda sajūsma mani pārņēma, kad pirmo reizi Stockmann uzgāju rauga pārslas, ko jau sen biju meklējusi kā izslavētu B12 avotu. Spiedzu, situ plaukstiņas un zvanīju savai labākajai vegāndraudzenei ASAP.

Diemžēl izrādījās, ka tieši šīm rauga pārslām B12 nebija pievienots, bet īstā garša piemita gan – jau vairāk nekā divus gadus izmantoju Marigold rauga pārslas visur, kur teorētiski prasītos “siera” garšu – mērcēm, zupām, dipiem, viltotajiem sieriem un kur tik vēl ne.

Pēc kāda laiciņa uzgāju, ka šīs pašas firmas ražotās rauga pārslas ar B12 pieejamas Ekoveikalā. Un tad nu es pavisam nopriecājos, jo tām ir viss, kas vajadzīgs – garša, smarža un tik ilgi medītais B12. Šīs tad nu es arī atļautos nosaukt par īstajām rauga pārslām un ieteikt katram, kuru tas interesē.

Diemžēl es esmu slikts interneta veikalu ie-pircējs, jo vienmēr slinkums prātot, ko vajag, ko ne, krāmēt virtuālo grozu un pēc tam domāt, kā tikt precēm pakaļ. Un tā nu es testa pēc iegādājos rauga pārslas citur.

Pirmā kļūda bija pirkt rauga pārslas Raw Garden. Uz restorāna galdiņiem atrodamajos bukletos rauga pārslas tiek pasniegtas kā pasaules lielākais jaunums, par ko tiek dziedātas slavas dziesmas – vegāni nupat piepumpēs sevi ar visiem B vitamīniem (B12 ieskaitot) un piešķirs siera garšu visam, ko gatavos. Par to pirmo varbūt var strīdēties, jo, ļoti iespējams, ka Raw Garden pārdotajās rauga pārslās patiešām visi minētie vitamīni arī ir. Tikai iepakojums ir tāds neinformatīvs – plika brūnā papīra turziņa, kur nekāds sastāvs nav norādīts. Par otro lietu gan var teikt skaļu fui, jo tieši tik nepatīkami ož šīs rauga pārslas. Nu riktīgs raudzīgais raugs. Ņemot vērā, ka pārtikas piedeva, ko dēvē par rauga pārslām, ir iegūta no neaktīvā rauga, nekādai rūguma smakai te nebūtu vietas.

Ēdiena ārā mešana jau no mazotnes man ir sirdi sāpinoša lieta, tāpēc arī šīs rauga pārslas kā nebūt izmantoju, garšu vienkārši nomācot ar stiprākām garšām un cerot, ka vismaz kāds vitamīns rumpim tiks. Bet otrreiz noteikti nepirkšu un arī citiem neieteikšu.

Otrā kļūda bija pirkt rauga pārslas Biotēkā. Lai gan šis ir mans mīļākais eko kosmētikas un tīrāmo līdzekļu veikals, šoreiz nācās vilties. Pie reizes nācās vilties arī mīļajā Rapunzel zīmolā, jo šīs firmas produktus labprāt šad tad nopērku. Bet neko darīt, visādi gadās. Tātad, par pārslām: B12 nav pievienots arī Rapunzel pārslām, garša un smarža tā pati nepatīkamā, raugainā. Un cenu es labāk pat nekomentēšu. Taisnību sakot, vienīgais šo rauga pārslu bonuss (un droši vien arī cenu pamatojošais faktors) ir tas, ka tās ir BIO. Neko citu labu pateikt diemžēl nevaru.

Šo visu stāstu ne jau tāpēc, ka man gribas nomelnot Raw Garden un Biotēku, kur citkārt ļoti labprāt ēdu un/vai iepērkos, bet gan tāpēc, lai kāds vegāns, kurš priecīgi sit plaukstiņas, ieraugot ilgi meklētās rauga pārslas Raw Garden vai Biotēkas plauktā, smagi neviltos un neatmestu rauga pārslām ar roku. Un tad vēl tas B12, kuram var ticēt un var neticēt, bet labāk jau neriskēt.

Un vispār – tikko sapratu, cik patiesībā patīkama un laba ir šī rauga pārslu epopeja – pašmāju veikalos varam nopirkt nu jau četrus rauga pārslu paveidus. Tas ir četrreiz vairāk nekā pirms 3 gadiem. Un ar to es arī mūs visus apsveicu.

Zemsvītras piezīme:

* Nepretendēju uz absolūto patiesību – var jau būt, ka kādam no visas sirds, kuņģa un rajona tiešām garšo Raw Garden no-name vai Rapunzel rauga pārslas. Tiem tad arī atvainojos par savām subjektīvajām ķengām un vēlu garšīgu veselību.

Nevāra, rullē un griež jeb suši svaigais bez rīsiem

Šovasar es tā pa īstam un no sirds beidzot iemīlēju kabačus – tapa svaigās zupas, salāti, dipi, krekeri un kas tik vēl ne. Taču mana mīļākā kabača ekspluatācijas recepte ir svaigais suši. Kabaču laiks cauri, tāpēc tā vietā izmantoju cukīni, bet suši jau tāpēc sliktāks nepaliek. Starp citu, lai uzrullētu šo suši, pat nav vajadzīgs bambusa vai kāda cita materiāla paklājiņš, jo nori lapa bez rīsu smaguma rullējas ļoooti viegli.

Vajadzīgs (6 suši rullīšiem jeb 3 ļoti labi un garšīgi paēdušām personām):

1-1,5 neliels cukīni
2 tomāti
1/2 garā gurķa vai 1-2 mazie gurķi
1-1,5 avokado
1/2 paprikas (krāsa pēc izvēles)
3 salātlapas klasiskās
1 vidējs burkāns
3-4 ēd. k. tahini (sezama sēklu pasta, paštaisīta vai pašpirkta)
6 nori lapas
Ūdens nori lapu samitrināšanai
Pasniegšanai: sojas mērce un (vēlams svaigi uzjaukts) vasabi

Gatavo:

1. Nomizo un sagriež dārzeņus
Sāk ar cukīni, kas šoreiz kalpo kā suši pamats (tā kā rīsu vietā). Cukīni nomizo un sašķēlē garās, tievās strēmelītēs*.
Gurķi nomizo, pārgriež gareniski uz pusēm, izņem sēklas, sagriež garās, tievās standziņās
Tomātu pārgriež uz pusēm, izņem mīkstumu, pārējo sagriež slaidos pusmēnešos.
Papriku sagriež tievos salmiņos vai sašķēlē pavisam tievās, gandrīz caurspīdīgās strēmelītēs.
Burkānu nomizo un sagriež tievās, tievās standziņās
Avokado pārgriež uz pusēm, izņem kauliņu un avokado mīkstumu sagriež vienāda biezuma šķēlītēs (cenšoties nesagriezt mizu). Tad ar ēdamkaroti uzmanīgi izņem avokado šķēlītes no mizas.
Salātus nomazgā, nožāvē un sagriež garās, apmēram 1 cm platās sloksnītēs

2. Konstruē suši
Uz nori lapas vienu otrai blakus glīti kārto cukīni strēmelītes, aizņemot apmēram 2/3 no nori lapas. Pēc tam 5 cm no nori lapas apakšējās malas kārto pildījumu – pārējo dārzeņu strēmelītes. Kad visi dārzeņi glīti sakārtoti, tiem blakus uzmanīgi uzklāj tahini. Tahini mēdz būt samērā biezs, tāpēc jācenšas, lai, to klājot, neizjuktu pārējais kārtojums.

3. Rullē
Ņem nori lapas apakšējo malu un rullē tik uz augšu, stingri pieturot pildījumu kritiskā brīdī, lai nekas neizrullējas laukā. Kā jau noprotams, princips tāds pats, kā rullējot parasto suši, vienīgi šeit es iztieku bez bambusa paklājiņa. Kad tiek līdz brīvajai nori lapas malai (uz kuras nav dārzeņu), to viegli samitrina ar ūdeni, suši sarullē līdz galam un viegli piespiež, lai lapa neattītos vaļā.

4. Griež
Pirms griešanas suši vēlams viegli, viegli samitrināt ar ūdeni, ja redzams, ka lapa vietām ir pavisam sausa.
Agrāk griezu svaigo suši rullīti 6 gabaliņos, jo negribējās riskēt ar ārā birstošu pildījumu. Pēdējās reizes gan izdevās sagriezt rullīti klasiskajos 8 gabaliņos, kas ir labi, jo 1/6 rullīša ir diezgan sātīgs un ilgi gremojams kumoss, tāpēc jo plānāk, jo labāk. Ja pa rokai nav asākie naži pasaulē, es izvēlos griezt suši ar robainu nazi. Tas labi tiek galā gan ar nori lapu, gan kraukšķīgajiem dārzeņiem, neizmētājot pildījumu pa visu galdu.

Es neapgalvošu, ka garšo pēc klasiskā suši un japāņiem droši vien nevajadzētu teikt, ko es te esmu izdarījusi, bet labā ziņa ir tāda, ka mums garšo, tāpat garšo arī draugiem un manai mammai. Un, ja tas kādu pārliecina vairāk – no mazākajiem ciemiņiem dabūjām vislakoniskāko un glaimojošāko komentāru – īkšķīšus.

Zemsvītras piezīme
* Cukīni un burkānu šķēlēšanai izmantoju absolūti brīnišķīgu gadžetu. Lieku saiti no Cherry.lv, kur to iegādājos. Starp citu, arī mizotājs no tā paša piedāvājuma man ir, un tas ir labākais mizotājs pasaulē. Ja nu šķēlētājs nav pieejams, cukīni var sašķēlēt ar dārzeņu mizojamo un tad sagriezt smalkākās strēmelītēs ar nazi parasto.

Suši bļodiņā jeb vasabi un vakame salāti

Vispirms jau vissirsnīgākie sveicieni Pasaules vegānu dienā. Lai nākamgad ap šo laiku svin arī Tavs draugs un kaimiņš!

Svētkos dalos ar savu pēdējā laika mīļāko pusdienu ēdienu – asajiem un ašajiem vasabi salātiem.

Kamēr saimnieks darbā, peles… ne jau nu dejo pa galdu (jo tas ir pret higiēnas likumiem), bet gatavo aļģes gan. Jo Smārts nemīl neko, kas no jūras nācis, bet man tā jūras garša patīk nu ļoti, ļoti. Kompromiss ir gatavot un baudīt jūru pusdienlaikā, kad neviens neskatās.

Vajadzīgs (sanāk kārtīgas pusdienas 1 jūras cienītājam):

1 tomāts
1 mazais lauķu gurķis
1 gatavs avokado
1-2 ēd.k. vakame aļģu* (atkarībā no apetītes un aļģu patikšanas pakāpes)

Dresingam:

1 ēd. k. labas sojas mērces (dabiski fermentēta, bez visādām muļķībām)
1,5 tējk. svaigi pagatavota vai 2-3 tējk. gatavā paciņu vasabi
Ideālā gadījumā: 1 ēd. k. tahini (sezama pastas)
Šķipsniņa Himalaju melnā akmens sāls (tā, kas pēc vārītām olām ož)

Gatavo:

Sietā noskalo vakame aļges, liek nelielā trauciņā un pārlej ar aukstu ūdeni.

Nomizotu gurķi, tomātu un avokado sagriež kubiciņos. Ja gurķim ir pārlieku daudz vai lielas sēklas, tās ar karotīti izņem.

Gatavo dresingu: sajauc salātu bļodiņā sojas mērci, sāli, tahini un vasabi*, liek iekšā sagrieztos dārzeņus un smuki samaisa.

Pa to laiku aļģēm būtu jābūt gana mērcētām (bet pārbaudi, vai tiešām neviena nav palikusi sausa, cieta un kraukšķīga). Mērcēšanas ūdeni nolej, aļģes vēlreiz viegli noskalo un pievieno pārējām salātu sastāvdaļām bļodiņā. Visu samaina un pēc vēlēšanās pievieno vēl nedaudz asuma vai sāļuma ar vasabi un sojas mērces palīdzību. Ēd (un slavē).

Zemsvītras piezīmes:

* Aļģes nopērkamas Stockmann (ap Ls 1,63). Ja nepiemīt aļģu fetišs, pietiek diezgan ilgam laikam.

*Ja pieejams vasabi pulverītis, labāk izvēlēties to – sanāks asāks, svaigāks un aromātiskāks vasabi. Tad tik seko ražotāja instrukcijām un pagatavo tik asu vasabi, cik vēlies.

* Ja ir vēlēšanās, var pasniegt kā solīdu ēdienu, salātus pārlieku nepārmaisot, smuki izkārtojot uz spinātu vai salātu lapiņām un blakus vai virsū liekot dresingu.

* Reizēm garšas pamainīšanai pievienoju kaltētos sīpolus

* Kad gribas vairāk jūras, salātiem pārkaisu drupināto aļģu maisījumu, ko iegādāju Kauņā. Sastāvā nori (tāpēc suši asociācija būs izteiktāka), kombu, vakame, dulse.

* Ja gribas, var likt klāt klasiskā tofu kubiciņus, arī nav ne vainas.

* Bildē redzami abi pasniegšanas veidi – gan mājīgais (un, jāatzīst – garšīgākais) kišmiš samaisījums, gan glītais kārtojums uz šķīvja. Starp citu, dresings tik biezs sanācis tāpēc, ka izmantoju tahini, ko gatavoju ar kokosriekstu eļļu (bez kokosa garšas) un tā nu reiz ir manta, kas ledusskapī ļoooti labi sacietē.

Garšīgie laboratorijas darbi. Eksperiments: baklažāns dehidratorā

Aizvakar ar mežonīgu sajūsmu gatavojām un ēdām dehidratorā marinētas sēnes, papriku un cukīni. Sanāca ļoti, ļoti, ļoti, ļoti labi.

Vakar sēņu ledusskapī vairs nebija, bet Smārtu pārsteigt ar garšīgām vakariņām gribējās, tāpēc mēģināju otro tūri veikt ar baklažānu. Meklējumi tīmeklī nedeva konkrētas norādes par to ko un kā darīt, tāpēc uz brīdi sāku šaubīties, vai svaigēšanā maz baklažāns iederas. Beeet, tad es atcerējos, ka neesmu tak vakarējā un nolēmu RĪKOTIES.

Vajadzīgs (sanāca 3 porcijas kā piedevas svaigo lapu salātiem):

1 baklažāns (runā, ka tie mazie ir tie garšīgākie)
2-3 tomāti
2 paprikas (krāsai nav nozīmes, nebūsim rasisti)
4 ķiploka daiviņas (izspiestas spiedē)

Marinādei:

Itāļu garšaugi – timiāns, raudene/oregano, baziliks (es bēru diezgan dāsni, pa tējkarotei no katra)
Sāls pēc garšas (man bija Rapunzel garšaugu un ķeltu jūras sāls)
3 ēd.k. olīveļļas
1 tējk. citrona sulas

Baklažānu mērcēšanai:

Ūdens (tā, lai nosedz visus baklažānus)
Jūras sāls (tā, lai ūdens sāļš, daudzums atkarīgs no ūdens daudzuma)

Gatavo:

Baklažānu sagriež apm. 0,5-1 cm biezās ripās un tad uz pusēm (kā pusmēnešus). Bļodiņā ielej ūdeni un iemaisa sāli, līdz tas izšķīdis. Liek iekšā baklažānus un virsū uzliek kādu šķīvīti vai citu priekšmetu, kas kalpos kā slogs, lai visi baklažāni godīgi būtu zem ūdens. Šis solis tiek veikts, lai baklažāniem mazinātu rūgtumu. Varbūt noderēs arī, lai kaltējot tie nekļūtu pārāk sausi un gumijaini.

Kamēr baklažāni mērcējas, sajauc marinādi: lielā bļodā kārtīgi samaisa visas marinādes sastāvdaļas. Sagriež tomātus (uz pusēm un daiviņās) un papriku (kodiena lieluma kubiciņos), liek bļodā ar marinādi un kārtīgi apmaisa, lai marināde pārklātu katru dārzeņgabalu.

Kad tas paveikts, nokāš un kārtīgi noskalo baklažānu pusmēnestiņus. Baklažānus mazliet nosusina papīra dvielī un liek pie pārējiem dārzeņiem marinādē. Kārtīgi apmaisa, uzliek vāciņu un atstāj ievilkties uz kādu pusstundu.

Kad pusstunda pagājusi, dārzeņus izklaidus liek uz dehidratora paplātēm un liek kaltēties. Sekojot daudzviet uzietām norādēm, pirmo stundu dārzeņus (un visu pārējo) kaltēju nedaudz augstākā temperatūrā (45 C/113 F) un tad pazeminu temperatūru līdz 41 C/105 F. Tas samazina kaltēšanas laiku, taču neļauj produktiem pārlieku uzkarst.

Kad nogaršoju baklažānus pēc kādām 2 stundām, plānākie, mazākie gabaliņi bija kļuvuši mīksti un pat viegli caurspīdīgi. Garšoja tieši tā, kā cerēts. Līdz vakariņu laikam pagāja vēl pāris stundas un, lai gan tomāti bija izcili un paprika adekvāta (paprika arī pēc 4 h kaltēšanas ir diezgan stingra un viegli kraukšķīga, bet garša ir ļoti patīkama), baklažāni bija kļuvuši mazliet gumijaini. Garša gan, pateicoties marinādei bija teicama. Tā kā vakariņas vēl bija kādu pusstundu jāpagaida (Smārts nesa no terases iekšā objektus, kas vētras iedarbībā varētu kļūt par lidojošiem objektiem), saliku visus dārzeņus bļodā, kur gudru ziņu joprojām bija palikusi marināde, kārtīgi samaisīju un ieliku ar visu bļodu kaltētājā. Cerēju, ka tā baklažāni mazliet atgūs formu un pārējie dārzeņi neizkaltīs. Jāsaka, ka šī viltība mazliet palīdzēja. Un marināde, starp citu, vēlāk kalpoja kā ekselents dresings salātiem.

ĒD. Ar romiešu/ledus salātiem, svaigiem tomātiem, indijas riekstu sieru un zaļajām, lielajām olīvām garšoja ļoti labi. Nākamreiz gan mēģināšu noķert īsto baklažānu gatavības brīdi un ieskrāpēt ideālo kaltēšanas stundu skaitu kādā redzamā vietā.

Zemsvītras piezīme:

*Ļoti iespējams, ka dehidratora vietā var izmantot cepeškrāsni, izvēloties kādu ļoooti zemu temperatūru, bet te nu man patiešām trūkst padomiņa. Jājautā gudrajām pūcēm tātad.

*Eksperiments “Vai baklažānu var ēst svaigu” ir garšīgi izdevies. Nākamreiz jānoslīpē metodes un jāpēta tālāk.

Glābiet rabarberus!

Oficiālais rabarberu laiks tūliņ būs cauri, tāpēc steidzu tos saldēt un krāmēt saldētavā. Esmu rabarberu fans kopš bērnības ķīseļu un rabarbermaižu laikiem, bet šovasar tos esmu ieraudzījusi tik patīkamā un pārsteidzoši daudzveidīgā gaismā, ka jāuzmanās, lai saldētavā atrastos vieta arī kam citam. Izrādās: ja rabarberus sasaldē, blendējot var atbrīvoties no šķiedrainās konsistences un iegūt ļoti pateicīgu kulinārā darba materiālu, ko tad var likt klāt gan sāļiem, gan saldiem ēdieniem. Blendētie rabarberi rada nedaudz krējumīgu, piesātināti skābenu garšu, kas noder dipiem, saldējumiem, kūkām un kam tik vēl ne.

Tā eksperimentējot, radās rabarberu-diļļu saldējums, ābolu-rabarberu svaigā kūka, rabarberu-banānu smūzijs* un citas labas lietas. Laika pamaz, tāpēc gatavs tikai paplašinātais nesaldā saldējuma apraksts, bet centīšos kādu dienu pastāstīti arī par citiem. Bet tagad gan dīvainais.

Rabarberu-diļļu saldējums

Garšo daudz labāk, nekā izklausās, ir pagatavojams pāris minūtēs un atrodas dīvainā plauktiņā starp traki dīvains un traki garšīgs. Jo lai nu ko, bet ēst salātus ar saldējumu es vēl nebiju mēģinājusi.

Vajadzīgs:

2 glāzes saldētu rabarberu
1 glāze mērcētu indijas riekstu*
laima sula, sāls un dilles pēc garšas
½ glāze ūdens
Blenderis*

Sablendē indijas riekstus, ūdeni, laimu un dilles viendabīgā masā, pamazām pievieno saldētos rabarberus un sablendē visu skaistā, krēmīgā saldējumā. Pēc garšas pievieno nedaudz sāls (iesaku garšaugu) un laima sulas, ja tā vajag.

Saldējums ēdams auksts, tāpēc ilgi uz galda marinēt nevar. Ja paliek pāri, jāliek saldētavā, kur tas pāris dienas droši var uzkavēties, vienīgi jāatceras, ka pirms lietošanas nāksies atkausēt. Vēl neesmu mēģinājusi, bet noteikti jāuzblendē rabarberu-ķiploku, rabarberu-bazilika saldējums un vēl kāds ar kajennas pipariem.

Rabarberu radījums garšo labi viens pats (ice cream fingers), kā dips dārzeņiem, kā ļoti neparasta piedeva salātiem un noteikti derētu kā labs papildinājums falafeļiem, jo nedaudz atgādina ļoti aukstu, biezu un krēmīgu tzatziki mērci. Ja sablendē ne tik smalki (un tas redzams bildēs), sanāk kaut kas līdzīgs biezpienam ar dillēm (un to teica ne-vegāns, tāpēc varētu ticēt) kas labi iederas pie jaunajiem kartupelīšiem.

Zemsvītras piezīmes

* Banānu-rabarberu smūzijam proporcijas nezināmas, bet blenderī liku saldētus rabarberus, paštaisītu mandeļu pienu un banānu. Tik vienkārši un tik ļoti, ļoti garšīgi.

*Indijas rieksti, kā jau visi rieksti, ir veselīgāki un organismam vieglāk pārstrādājami, kad izmērcēti. Arī blenderim vieglāk un saldējums krēmīgāks. Indijas riekstiem pietiek ar pāris stundām ūdenī, bet, jo ilgāk mērcēsi, jo vieglāk sablendējami tie būs.

*Blenderis ir ļoti būtisks un noderīgs palīgs mūsu virtuvē, tāpēc jau kādu laiku lepni turu uz virtuves letes superjaudīgu blenderi, kas stipri atgādina leģendāro Vitamix. Es gan ceru, ka arī mazjaudīgākiem gadžetiem būs pa spēkam tikt galā ar saldētajiem rabarberiem – esmu mēģinājusi taisīt saldētu augļu-sojas piena smūzijus ar rokas blenderi un izdevās.

Kā bērnībā: tomāti un gurķi ar krējumu bez krējuma

Reizēm uznāk nostaļģija pēc vasaras pusdienām pie omes Kurzemē. Bērni no dārza sanesuši salātus, tomātus, gurķus un lociņus, ome novārījusi jaunos kartupeļus ar dillītēm un ap galdu sasēdis vesels bars cilvēku. Atceros, ka pieaugušajiem salāti bija aizdarīti ar kefīru vai rūgušpienu, bet sīkaļiem – ar krējumu. Nezinu, kāds apsvērums, bet kā viens, tā otrs man lika ienīst salātlapas no visas sirds – tik izmirkušas un sērīgas, ka pat virsū skatīties negribas. Bet klasiku – gurķus tomātus un krējumu ar dillēm es cienīju un godāju.

Lai gan pase lielus ciparus nerāda, reizēm sagribas atkal atcerēties to bērnības garšu, kas kādreiz, kad ziemās tomātu un gurķu veikalos nebija, saistījās tikai un vienīgi ar vasaru, šķietami nebeidzamu brīvlaiku un saulainām dienām, kas, gadiem ejot, sazin kāpēc paliek arvien saulainākas.

Nu labi, pietiks šņaukāties piedurknē, laiks ķerties pie lietas. Tātad – ko darīt, ja gribas klasiskos latviešu vasaras salātus, bet vegānisms traucē? Sauc talkā Austrumu gudros un krējuma vietā liec humosu! Es jau vienmēr aģitēju, ka humoss jātaisa pašam, bet šoreiz labi derēs arī viekalā nopērkamais HumHum, jo tam nav pielikts ne kumīns, ne tahini, kas īstam humosam piešķir īsta humosa garšu. Netaisos zvērēt pie prezidenta veselības, ka garšo kā skābs krējums, jo tādu labu laiciņu neesmu ēdusi, bet garšo īsti un labi.

Vajadzēs:

1 gurķis
1-2 tomāti
saišķītis diļļu
2-3 ēd.k. humosa (atkarībā no tā, cik krēmīgus salātus grib)
citronu sula, sāls pēc garšas
kaltēti sīpoli (pēc vēlēšanās)

Nekādas dižās mākslas te nav – sagriež gurķi un tomātu, sakapā dillītes, piemaisa humosu un citronu sulu un pieber sāli. Ēd un priecājas.

Zemsvītras piezīme:

*Es pēdējā laikā esmu iecienījusi kaltētos sīpolus. Svaigos nekādi nevaru turēt, bet kaltētie ir absolūts atradums un favorīts. Tad nu iemaisu arī tos iekšā un turpinu ēst un priecāties, jo garšo gluži kā bērnībā.

Tofu maizītes aukstiem ziemas rītiem jeb Diēta beidzot tiešām aizgāja ieskrieties.

Šoziem laika trūkuma dēļ lielo brokastu parādi aizvietojām ar elegantu zaļo kokteiļu sūkšanu. Sastāvdaļas kā nu kuru reizi, bet galvenie spēlētāji parasti ir spinātu kaudze + ābols + banāns + sauja dzērveņu/smiltsērkšķu un tad visādi pulverīši – hlorella, kviešu asnu pulveris, sēņu pulveris, kaņepju pulveris, mistiskas kaltētas odziņas, noni sula, reizēm auzu piens, kāds citruss, kāds ingvers un tā tālāk. Virziens skaidrs, zaļš un veselīgs.

Pēdējās dienas gan vareni slimoju un vareni veseļos, tāpēc nācās ar zaļajiem kokteiļiem aizstāt ne vien brokastis, bet arī visu pārējo, tāpēc, zin, pieriebās gan. Tā nu atļāvāmies atlaist un sarīkot īstas svētku brokastis ar trekniem, ceptiem, smeķīgiem un debešķīgiem tofu maižukiem, pie kādiem dzīrojam tik brīvdienās.

Vajadzīgs:

Stingrais tofu (to, kas klučos nopērkams veikalā Veselība (a la Sojas veikals Gogoļa ielā), Stockmann, Sky)

Maizīte (kādu nu sirds kāro)

Sojas majonēze (nopērkama Rimi, pie parastajām majonēzēm)

Sinepes (šoreiz iesaku nevis īstās, labās, bet maigās Heinz sinepes, nopērkamas Rimi)

Kečups (hellljā)

Tuč tuč sojas mērces

Garšvielas pēc izvēles (mana izvēle – sabji masala tofu cepšanai + oregano)

Tofu izpako (ja liekas pamitrs, lieko ūdeni nospiež papīra dvielī), sagriež apm. 5 mm biezās šķēlītēs un cep sakarsētā eļļā, kur pirms tam apcepinātas garšvielas, manā gadījumā Sabji Masala. Kad tofu smuki nobrūnējis, uzlej šļukatu sojas mērces, aši vēlreiz pamētā no vienas puses uz otru un gotovs!

Maizīšu gatavošana ir brutāla – varētu, protams, uzjaukt mērcīti bļodiņā, bet es vienkāršu uzspiežu nedaudz sinepju, kečupa un majonēzes uz katras no maizes šķēlēm un izlīdzinu. Ar mērcīti vari tiešām nekautrēties, galu galā – majonēce un kečups jau klāt, kas tur vēl ko zaudēt.

Eleganti sasmērētajām maizītēm liec virsū tofu šķēles, pārkaisi oregano un tosterī vai cepeškrāsnī iekšā. Mums pieejams grillētāj-tosteris, tas vispār eleganti, bet noteikti, ka derēs citi arī.

Ilgi gaidīju Smārtu uz brokastīm, tāpēc nācās maižukus ilgi cepināt, un tā nu tofu pavisam sinhronizējās ar maizīti, bildē pat īsti nekas nav atšķirams. Bet vai nu tā liela bēda, sataisīs pats un paskatīsies, kā kam jāizskatās.

Ja gribas padarīt šīs dzīres vēl baisākas, paņem sojas cīsiņus (Hanuman veikals pagrabiņā zem Rāmas vai Sojas veikals Gogoļa ielā), sagriez gareniski un apcep tāpat kā tofu. Arrrrrrgggg.

Labu veselību, siltumu kaulos un notaukotu degungalu vēlu Tev ziemas svētkos.

rabarbarbarberi

Mani mīļie radiņi, vēl vesels mēnesis rabarberu prieka, kas nozīmē veselu mēnesi bīstami gardu rabarbermaižu uz virtuves galda.

Pagājušajā vasarā brūvēju smalkas rabarberu kūkas ar silken tofu un kokospienu, šogad ērtāk, lētāk un nemaz ne negaršīgāk.

Sanāca divas labas lietas – atklāju gan labāko rabarbermaizes recepti, gan ūberblogu, kas ir skaists, noderīgs un visādi citādi ļoti, ļoti iesakāms (un nosaukums silda manu veco filosirdi jo silti un jauki).

Mīklā iemīcīju vēl 2 brūnīgus banānus ar ļooooti ilgu darba stāžu un pusi margarīna (starp citu, Stockmann atrodams nedārgs veg. margarīns) aizstāju ar vīnogkauliņu eļļu. Ū, un iemetu rabarberus kādas 2 saujas vairāk, lai sulīgāk.

Vēl ir laiks mesties rabarberos un noēsties vasaras saldskābo garšu pilnām mutēm, jo pēc tam tak atkal vesels gads būs jāgaida.

Metam!

Atkalredzēšanās (ar skābenēm, pavasari un vispār) zupa

Labvakar, labrīt.

Tāds padrūms klusums te bij iestājies… varētu jau domāt, ka beidzot kotletīna trūkums licis man atmest pedāļus, bet nekā, dzīvs, vesels un joprojām sitas pa virtuvi. Tikai laika ļoti maz. Par ko arī sirsnīgi atvainojos.

Tātad, pavasaris klāt, kulinārā urdoņa pakrūtē joprojām dzīva un laiku pa laikam jau kaut kas arī jāēd, par spīti tam, ka blogā tas tāpat nav redzams.

Vakar, piemēram, ēdām skābeņzupu. Dārzā jau pamatīgi saaugušas un pa laikam mestas salātos, bet zupā skābenes, ja godīgi, laikam liku pirmoreiz un nemaz i nezināju, kā tas darāms. Galvenokārt jau tāpēc,ka Smārtam ir bērnudārza, skolas vai citu smalko ēdnīcu fobijas, kas neļauj naktīs gulēt, zinot, ka kaut kur ārā cauri zemei klusi laužas skābenes, kuras vēlāk var pārtap biedējošā virumā. Bet nu jau laikam Smārts bij apradis ar domu, ka virtuvē man neiet tik slikti kā sportā, tāpēc kaut kā saņemās un deva jāvārdu.

Tad nu parušinājos pa internetu (konkrētas adreses nav, jo nu, doooh, skābeņzupa) un sapratu, ka skābeņzupas minimums ir:

2 l ūdens
3 kartupeļi
1 – 2 saujas miežu putraimu
buljona kubiņš
divas lauru lapas
200 g skābeņu

Uzvārīju ūdeni, iekšā metu noskalotus putraimus un kubiņos sagrieztus kartupeļus un buljona kubiņu.
Kad kartupeļi gatavi (bet, ak, lūdzu, lai nešķīst vēl ārā), iemet sasmalcinātās (grieztās vai plūkātās) skābenes. Pavāra pāris minūtes. Gatavs!

BET neba nu tā to varēja atstāt.

Mazā škipsiņā indiešu sabji masala apsildīju
1 bundžiņu noskalotu turku zirņu
un piemetu
šķipsniņu melnās ajūrvēdas sāls (kas smaržo pēc cieti vārītām olām)

To pievienoju zupai kopā ar dažiem tofu (igauņu, ar ķiplokiem) kubiciņiem.
Pilnai laimei – maaaaziņa karotīte De Rit Organics majonēzes katrā šķīvī.

Es ēdu kā Emīls, jo man patiešām ļoooti garšoja. Smārts pārsteigs secināja: Kā skābeņzupa. Tikai garšīga.

Bilžu pagaidām nav, jo wordpress uz mani dusmīgs un lēns. Bet jūs iedomājieties skābeņzupu, tikai garšīgu un viss būs skaidrs.

Labu *

(O, pica gatava! Smārts iesaka notīt mēli ar izolenti, jo atkal jau būs sū*. Ak, Smārt. Es eju kost picā!)

Sildošie virumi

Jo aukstāks ārā, jo siltākam jābūt iekšā. Mājas piekurināšanas sapni esmu atmetusi jau sen, tad nu ķeros pie citādas sildīšanās. Un nē, tas nav saistīts ar pievēršanos drastiskai melnā balzāma diētai, lai gan, ja šāds laiks vēl ilgi pieturēsies, nāksies izmēģināt ne to vien.

Tātad esmu pārmetusies uz labi pārbaudītu un neticami daudzveidīgu kombināciju – lēcas&rīsi. Lēcu vietā reizēm iezogas kāds cits pākšaugs (bildē – zirņi), bet tas neko īpaši nemaina.
Shēma ir apmēram šāda:
Pannā uzkarsēju eļļu, tajā pacepinu kādu iecienītu indiešu garšvielu maisījumu – pēdējā laikā dālam paredzēto masalu (pirku Hanumanā uz Baronielas), piemetu vēl kumīnu un garam masala, un tad pāris sekundes pakarsēju. (vienmēr jāuzmana, lai nesāk degt).
Pievienoju kārtīgi noskalotus rīsus (es parasti izvēlos basmati/savvaļas vai brūno/savvaļas maisījumu) un lēcas (kādas vien sirds kāro, pēdējo rieiz taisīju melnās beluga lēcas. ļooooti garšīgi, tikai rīsi palika pelēki ļoti).
Mana ierastā proporcija ir 1 gl. rīsu un 1/2 gl. lēcu.
To kārtīgi samaisu un pievienoju ūdeni – 3.5 līdz 4 gl.(atkarībā no rīsu un lēcu veida), apmaisu, lai rīsi nepieraujas pie katla/dziļās pannas dibena un lieku vāku virsū. 15-20 min (un varbūt nedaudz ilgāk, ja savvaļas rīsi) un gatavs! Sāli piemetu pašās beigās, jo it kā pākšaugiem tā klājas.
Ja ir, pievienoju pāris ēdamkarošu kokosriekstu piena, tad sanāk krēmīgāk un sātīgāk.
Parasti vēl garšvielās (sabji masala) apcepinu mazus tofu kubiņus ar saulespuķu sēklām, pieleju sojas mērci, lai kraukšķis un to tad iemaisu rīsu/lēcu virumā. Un ir tik garšīgi un tik silti, ka prieks pašai un līdzēdājiem arī.

Labu*

pirms kokospiena un tofu

pēc kokospiena un tofu.

← Previous 1 … 10 11 12 … 15 Next →