Sveiciens Pasaules vegānisma dienā! Man šķiet, ka svētkos vajag dāvanas, tāpēc esmu tādu sarūpējusi – tā ir manu mīļāko brīvdienu brokastu maizīšu recepte. Šīs maizītes gatavoju jau vairākus gadus, bet līdz šim neesmu dalījusies ar recepti, jo… es nezinu, kāpēc. Mums garšo, ciemiņiem garšo un man šķiet, ka arī tev garšos.
Vai šogad vispār bija sēnes? Es nopietni jautāju, jo pati savām rokām un nažiem nevienu pašu sēni no sūnām šoruden neesmu izcēlusi. Zinu, ka sēņu trūkums bija tik nopietns, ka pat apdraudēja Dabas muzeja ikgadējo sēņu izstādi. Par spīti tam, es diviem žurnāliem sagatavoju receptes ar, mh, protams, sēnēm. To, ka sēņu nebūs, es gan tobrīd vēl nezināju, toties zināju teicienu par visu sēņu nelikšanu vienā groziņā, un gan jau tieši tāpēc saliku visas sēnes visās receptēs.
Bet tas galīgi nekas, jo visas šīs receptes ir piemērotas arī ļoti sērīgam sēņu gadam – tām der gandrīz jebkuras sēnes. Nu, tiešām jebkuras, kas piemērotas cepšanai. Der arī visparastākie veikala šampinjoni, bet, protams, ideāli, ja tos var papildināt ar kādu meža sēni, kaut vai saldētu. Lieliski derēs arī kaltētas sēnes (tās gan pirms tam jāizmērcē), arī kaltētu sēņu pulveris garšas uzlabošanai derēs. Tāpat iesaku izmēģināt arī neparastākās lielveikala sēnes – eringi, šimeji, šitake vai austersēnes, šī būs laba iespēja iepazīties.
Žurnāli jau izdoti un izlasīti, tāpēc tagad varu receptes publicēt arī šeit. Te būs pirmā sēņu recepte – humoss ar sēnēm, puraviem un čili.
Augļu sendvičs jeb fruit sando (フルーツサンド) Japānā ir pavisam parasta saldā uzkoda, ko jau vairāk nekā gadsimtu var atrast mazos un lielos veikalos, kafejnīcās un augļu tirgotavās. Japāņi to gatavo no mīkstas, pufīgas, neuzkrītoši saldas piena baltmaizes (shokupan). Maizes šķēles bagātīgi apziež ar putukrējumu un pilda ar sulīgiem augļiem un ogām – zemenēm, kivi, banāniem, apelsīniem utt. Kad uzzināju par šo ēdienu, tas škita tik dīvains, bet arī tik vilinošs, ka jau tajā pašā dienā sāku domāt, kāds būs mans fruit sando. Lasīt tālāk
Šogad pavasaris pienācis citādāks. Līdz ar ziņu par Mordoras iebrukumu Ukrainā laika atskaite un izjūta ir mainījusies; februāris un ziema, šķiet, bija vēl tikai vakar un vienlaikus – jau pirms trim gadiem. Tomēr gadalaiki joprojām nomaina viens otru un pavasaris ir klāt. Izliksimies, ka ir iespējama līgana pāreja no, manuprāt, absolūti obligātās atbalsta paušanas Ukrainai uz receptes aprakstu. Sparģeļi, tātad.
Sparģeļus var pagatavot visos iespējamajos veidos – blanšēt, tvaicēt, apcept olīveļļā, grilēt, cept krāsnī un, protams, ēst svaigus. Šoreiz gatavoju sparģeļus pannā, tos burtiski apsvilinot un pat nedaudz piededzinot, jo, citējot Jotamu Otolengi (Yottam Ottolenghi): “Krāsa ir garša”. Tā ir taisnība krāsnī ceptiem dārzeņiem, karamelizētiem sīpoliem, apsvilinātiem kāpostveidīgajiem un pat bērnībā karotēs vārītajiem cukurgailīšiem. Krāsa ir garša.
Principā recepte varētu beigties ar sparģeļu izcepšanu, jo sparģeļi ir garšīgi paši par sevi, bet, ja gribas pagatavot ko īpašāku, tos var papildināt ar piedevām – šoreiz grauzdētām mandeļu skaidiņām, olīveļļā apceptām plānu ķiploku šķēlītēm, kā arī čili un ingveru (cepta čili-ķiploka-ingvera piedevai iedvesmojos no Otolgengi humosa receptes, viens no labākajiem humosiem, ko esmu ēdusi, starp citu). Un klāt brīnišķīga, svaiga citronu-zaļumu mērce, kura pelnījusi atsevišķu ierakstu, jo tā piestāvēs ļoti daudziem pavasara un vasaras salātiem. Lasīt tālāk
Kas bija pirmais – linsēklas, banāns vai akvafaba?
Lai gan augu valsts produktu vidū nav 1:1 olas aizstājēja visām virtuves situācijām, ir daudz dažādu variantu olu aizvietošanai, atliek tikai izvēlēties receptei piemērotāko. Šajā sarakstā apvienoti biežāk izmantotie vegāniskie olu aizvietotāji, ar kuriem var pagatavot gandrīz visu, kas “olīgs”, sākot ar majonēzi un beidzot ar bezē kūkām. Runājot par kūku un pankūku cepšanu – ir mīklas, kas teju maģiski turēsies kopā pat tad, ja olas tajās nemaz necentīsies aizvietot, un ir tādas, kurās olas var veiksmīgi aizstāt ar augu valsts produktiem. Konditoreja gan ir viena no virtuves jomām, kur vajadzētu precīzi sekot receptēm, tāpēc, cepot vegāniskas kūkas un smalkmaizītes, vismaz sākotnēji ieteicams patrenēties ar receptēm, kas jau ir vegāniskas, nevis uzreiz sākt ar klasisko recepšu veganizēšanu. Bet tad gan – eskperimentējiet, veganizējiet un dalieties savos atklājumos ar citiem, lai šis saraksts top vēl garāks un pārsteidzošāks.
Laimīgu Jauno gadu!
Man ir svētku dāvana mums visiem – rasoleons. Tas ir tieši tas, pēc kā tas izklausās – rasola un napoleona apvienojums. Sāļā torte, kas turpmāk vienmēr būs manā 1. janvāra vēlo brokastu galdā.
Ja kaut reizi dzīvē esi gatavojis rasolu, tad jau esi pusceļā uz rasoleona paradīzes vārtiem. Un, ja esi gatavojis arī ātro napoleona kūku ar saldēto kārtaino mīklu, tad esi tikai soli no rasoleona eņģeļu majonēzes pilnajām taurēm. Apvienojot saldo un sāļo, žļurkstošo un drūpošo, krāsnī cepto un ledusskapī izturēto, ir dzimusi leģenda, ko mēs, paši nezinot, jau sen bijām gaidījuši, un, būsim godīgi, nekad tā līdz galam nebūsim pelnījuši. Bet te nu tā ir.
Šī nebūs gluži recepte, jo proporcijas nav īpaši svarīgas, turklāt tās arī netika pierakstītas. Kad vienīgo reizi (vakar) gatavoju rasoleonu, to darīju, histēriski smejoties un kledzējot uz mīklas plāksnēm tieši tik daudz rasola, cik uz tām varēju salikt. Vai tā ir precīza metode? Nu tā, ne pārāk, bet es jums ticu, un ticu, ka visu redzošā rasoleona acs vadīs jūsu roku, palīdzēs atrast pareizo karoti un dos spēku apstāties, pirms viss galds būs rasola klāts.
Tad te nu tā ir – recepte vai drīzāk teika par rasoleonu.
RASOLEONS (aptuveni 4 porcijas)
Vajadzīgs:
Gatavo:
Lai Jaunais gads mums ļauj biežāk sēdēt kopā ap lieliem galdiem un lai mums ir daudz priecīgu iemeslu uzmaisīt lielo rasola bļodu, kurai ledusskapī nekad nav vietas. Priekā, mani dārgie rasoleoni!
Man ļoti šķiet, ka esmu atradusi savu (pagaidām) ideālo tofu skrambla recepti. Uzreiz jāsaka, ka man nav nekādu iebildumu pret vienkārši sadrupinātu un apceptu tofu ar dažādām piedevām, tas man joprojām garšo. Bet šis vairāk atbilst tam, ar ko gribas aizvietot olu kulteni – tas ir mazāks sauss un maigāks nekā vienkārši apcepts tofu. Esmu izmēģinājusi daudz dažādu variantu, un šis beidzot ir tas, ko meklēju – tofu nav “jēls”, tas ir apcepts zeltains, bet ar plānu mīklas slānīti, kas padara tofu mitrāku un vēl kaut kādu, kam man pietrūkst aprakstošo vārdu. Kad biju tikusi līdz vēlamajai konsistencei, turpināju ar garšu. Un tieši laikā nāca ziņa, ka ASV restorāna “Crossroads” pavāri izgudrojuši recepti tomātu “olai”. Recepte, protams, ir firmas noslēpums, bet ļoti noderīgs man bija viņu pamatojums izvēlēties tomātu – olas ir dabiski saldas un tomāti tāpat. Par to es nekad nebiju domājusi, bet, jā, ir jau gan. Izmēģināju savās receptēs pievienot saldumu, bet tas nebija tas, arī tomāts bez “Crossroads” noslēpuma nestrādāja. Un tad es iedomājos, ka pagatavots tomāts taču ir dabisks umami avots, un tā es nonācu līdz gaišajai miso pastai, kas ir dabiski saldeni sāļa un ir tīrs umami. Šī versija man pagaidām šķiet ļoti laba, lai gan jau redzu, ko gribētu vēl uzlabot. Bet to es darīšu pēc brītiņa – man kādu laiku jāatpūšas no tofu skrambla gatavošanas un ēšanas. Bet jums gan – labu apetīti! Lasīt tālāk
Man mājās bija fenhelis, tagad man mājās ir fenheļa salāti. Svaigi, sulīgi, kraukšķīgi un pat sātīgi. Ko vēl no salātiem varētu gribēt? Varbūt, lai paši sataisās, samaisās un vēl traukus pēc tam nomazgā, varbūt. Bet kamēr tā diena vēl nav pienākusi, es te pierakstīšu recepti, varbūt kādu dienu veikalā ieliksi pirkumu groziņā fenheli, mājās grozīsi un domāsi, ko ar to iesākt, un atcerēsies, ka kaut kur bija recepte salātiem, kas ir svaigi, sulīgi, kraukšķīgi un pat sātīgi. Un ko tad vēl no salātiem varētu gribēt?
Vispār gribēju šo saukt par brūno banānu granolu, bet tas neizklausās gana kārdinoši, turklāt “banānmaize” ir tas, kas šo granolu raksturo vislabāk – tā patiešām garšo kā mazi, kraukšķīgi banānmaizes gabaliņi ar karamelizētiem riekstiem. Iedvesmu šai receptei aizguvu no sava vismīļākā kulinārā resursa Serious Eats, meklējot jaunas idejas gatavu banānu izmantošanai. Ko vēl var darīt ar gataviem banāniem? Cept pankūkas, banānmaizi, banānu mafinus un gandrīz jebkādas kūkas, jo gatavi banāni augu valsts konditorejā tiek veiksmīgi izmantoti olu aizvietošanai.
Bet atgriežoties pie granolas – vai zini, ar ko tā atšķiras no mušļa? Granola tiek cepta krāsnī un nav tik birstoša – auzu vai citu graudaugu pārslas salīp kopā mazākos un lielākos gabaliņos, ko var ēst ar pienu vai jogurtu vai vienkārši kā saldu našķi. Parasti auzu pārslām tiek pievienota eļļa un cukurs, un tas ir pārbaudīts un garšīgs ceļš, taču šajā receptē es cukura vietā izmantoju ļoti, ļoti gatavus banānus un dateles, savukārt eļļas vietā – riekstu sviestu. Tā kā granolu parasti pasniedz ar augļiem un ogām, es to negatavoju pārlieku saldu. Ja šķiet, ka salduma tomēr par maz, var izmantot vairāk dateļu vai pievienot kādu citu saldinātāju – kļavu, dateļu, agaves sīrupu vai cukuru. Ja nevēlies izmantot riekstu sviestu, aizvieto to ar sēklu sviestu vai eļļu.
Granola lieliski sader ar mājās gatavotu auzu pienu, tāpēc pierakstu recepti arī tam. Tā, protams, nav mana recepte, tā vienkārši jau kādu laiku eksistē vegānu kolektīvajā apziņā. Mājās gatavots auzu piens nav gluži tāds, kāds nopērkams veikalā, taču tas ir ļoti lēts, bez tetrapakas, garšo labi un ir daudzveidīgi izmantojams. Man līdz šim nav izdevies pagatavot auzu pienu, kas izcili saderētu ar kafiju, taču gan jau kādu dienu (ja tev ir padoms, priecāšos, ja padalīsies). Auzu piens no visiem augu pieniem pagatavojams visvieglāk – auzu pārslas pat nav jāmērcē un jāskalo (to, protams, var darīt, bet es īpaši neredzu vajadzību), tās vienkārši sablenderē ar ūdeni, izkāš un viss. Lasīt tālāk
Man reizēm patīk domāt par dažādiem izteicieniem, īpaši tiem, kas paredzēti kā mierinājums neveiksmīgām personām. Nu, tiem, kam trauki plīst, kam neveicas kārtīs un kam trāpa putnu dāvesti. Tagad es zinu, kā šie teicieni rodas. Nesen gribēju blogā dalīties ar ideālo turku zirņu recepti. Zirņus izmērcēju, izvārīju, bet kaut kas īsti nesanāca, jo… kļūdaini biju paņēmusi dzeltenos, ne turku zirņus. It kā jau tas nebūtu īpaši apkaunojoši, bet man patīk domāt, ka protu ēdienu, turklāt esmu vegāns jau gandrīz desmit gadus, tātad varētu gadīties, ka vēnās jau kādu laiku pārliecinoši plūst humoss. Bet tad, kā par spīti šai kļūmei, es vienas receptes vietā netīšām izdomāju trīs (!) Joprojām nezinu, kā pārvērst šo pieredzi teicienā, bet domāju, ka skaidri redzams, ka man uzsmaidīja cūkas laime, jo viss taču labs, kas labi beidzas. Galu galā, varbūt šis nemaz nav stāsts par neveiksmi, bet gan par to, kā es tiku pie trīs burkāniem ar vienu rāvienu. Lasīt tālāk
Šī ir recepte, kas man noder brīžos, kad jāuzņem viesos negaidīti ciemiņi vai kārojas ko saldu pie kafijas, bet veikals tālu un kurpes slinkas. Tā kā tiek izmantota saldēta kārtainā mīkla, šī recepte patiešām ir pa spēkam katram, kas sasniedzis vecumu, kad droši var tuvoties cepeškrāsnij un sagriezt ābolu. Un, kas iepriecinoši, lielākajā daļā lielveikalu nopērkama vegāniska kārtainā mīkla, ko glabāt saldētavā līdz brīdim, kad brauc ciemiņi vai vienkārši sagribas bulciņu. Lasīt tālāk
Esi sveicināts jaunajā gadā! Pēc garajām svētku brīvdienām, kad ēsts daudz un svinīgi, mazliet gribas atgriezties ikdienas ritmā, tāpēc mizoju sakņaugus un vāru karstu un biezu krēmzupu. Šī, jāatzīst, ir diezgan smalka zupa, jo garšas komplicēšanas un uzlabošanas nolūkos dārzeņi pirms vārīšanas tiek cepti krāsnī un ar nolūku mazliet apdedzināti, lai garšā vairāk salduma un nedaudz rūgtuma. Šo metodi (un iedvesmu zupas receptei) noskatīju, Ziemassvētkos gatavojot ziedkāpostu bisku (kas ir ļoti krēmīga, sātīga zupa) pēc pavārgrāmatas “Crossroads” receptes. Grāmata ir ļoti skaista un vērtīga, īpaši iesaku tiem, kam patīk dzīvot virtuvē, jo viena ēdiena pagatavošanai nereti nepieciešams izmantot trīs receptes un rezultāts, protams, ir tā vērts.
Šo recepti savukārt iesaku tiem, kam garšo sakņu selerija, jo zupā tās garša ir izteikti jūtama. Selerijai ļoti piestāv citas katlā saliktās garšas – timiāns, sīpols, puravs, ķiploks un citrons. Arī lielās baltās pupas ar sakņu seleriju ir teicama kombinācija, jo valdošās garšas ir saldenas un maigas. Lai nebūtu garlaicīgi, lieku klāt dedzinātu citronu un citrona miziņu, kas piešķir zupai gan jau minēto rūgtumiņu, gan svaigumu.
Tas tad laikam arī viss, jo cik var runāt par vienu zupu. Labu apetīti un labu 2019. gadu, draugi! Lasīt tālāk