Domājot par Lieldienu ēdieniem, es domāju par brokastīm, jo manā bērnībā tie vienmēr bijuši rīta svētki. Mūsu ģimenē (tāpat, kā, pieņemu, daudzās citās), šo svētku centrā bija olas un to krāsošana, slēpšana, meklēšana, ripināšana, sišana un ēšana. Man patika viss, izņemot to pēdējo, jo vārītas olas man gluži vienkārši negaršoja. Droši vien tāpēc vēlāk, kad pievērsos vegānismam, man nepavisam nebija grūti Lieldienās olas aizvietot ar avokado, kas man ļoti garšo, turklāt pēc izskata atgādina neliela pūķa olu. Nevienu svētku jēga nav ēdienā, taču svētku ēdiens viegli piesaista atmiņas un sajūtas. Tāpēc es avokado uzberu melno sāli, kura smarža un garša atgādina olas  – tā es atceros tāla pavasara rītu, kad virtuves logos spīdēja saule, mēs bijām atradušas gandrīz visas mammas un tēta noslēptās olas un mana dzīves lielākā problēma bija tā, ka māsa ir nokodusi galvu manam šokolādes zaķim. Es atceros to rītu, kad abas gājām mazgāt sejas avotiņā un šūpoties vietējā parkā, pirms tur saskrējušas bērnu rindas. Un es atceros pirmās Lieldienas ar savu nu jau topošo vīru, kad sēdējām uz grīdas vēl tukšā viesistabā, ēdām brokastu maizītes un skatījāmies cīruļputeni aiz loga.

Lai laba gatavošana un skaisti svētki, ko atcerēties nākamgad! Lasīt tālāk →