Beidzot tiku pie savas tējas sēnes jeb skobijas (Scoby), turklāt vistradicionālākajā un jaukākajā veidā – citam sēnes entuziastam ar to padaloties (paldies, Elza).

Jau pāris gadus esmu iekritusi fermentācijas fanu jūrā – viļņveidīgi manā virtuvē parādās burkas, pudeles un ķobīši ar dažādas skābuma pakāpes augļiem, dārzeņiem un riekstu sieriem.

Nestāstīšu par fermentētu produktu labajām īpašībām, jo neesmu uztura speciālists un man pietiek kauna par tādu neizlikties tikai tāpēc, ka protu internetu.
Man fermentēšana patīk tāpēc, ka tas ir ļoti īpašs gatavošanas veids, iespējams, viens no senākajiem, jo palīdzējis uzglabāt produktus ziemai vēl pirms elektrības, ledusskapjiem un gan jau ka arī pavisam parastiem skapjiem.
Kā taupīgas padomju saimnieces tipa gatavotāju mani aizkustina fermentēšanas pamatuzdevums – uzglabāt produktus pēc iespējas ilgāk, izmantot visu, kas dārzā izaudzis. Kā gatavotāju, kam patīk eksperimentēt, mani iejūsmina nebeidzamās improvizācijas iespējas ar negaidītiem rezultātiem (un, kas forši, no rezultātiem vēl ne reizi nav gadījies nomirt). Kā nepacietīgam un tagadtagadtagad cilvēkam man noder pacietības māksla, jo fermentēšana nav gluži zibenīgs process. Piemēram, lai no saldas, saldas tējas tiktu līdz kombučai, vajag kādas piecas dienas, ja skobijai laba veselība un telpā ir sēnei tīkama temperatūra. Tad nāk otrā fermentēšanas kārta, kas prasa vēl vienu-divas dienas. Un tad, ja nu vēl kaut kas ir palicis pāri pēc dienišķās nogaršošanas, kombuču var ielikt ledusskapī un vēl mazliet nogatavināt tur. Kā jau teicu – zibenīgi tas nav, bet ir kaut kas ļoti patīkams tajā, ka gatavošanas beigas jāatzīmē ar kalendāra, ne taimera palīdzību.

Riskējot izklausīties pēc apgarota kabača, tomēr teikšu šo – tāda plānošana, lēna gatavošana un ilgāka rezultātu gaidīšana ir ļoti noderīgs process, jo ļauj atgriezties pie virtuves vienkāršības un saknēm (īpaši vienkārši un piezemēti tas ir, ja virtuvē ir ietilpīgs un jaudīgs dehidrators un komerciālās klases blenderis) (man ir). Bet nu jā, bez ironijas un jokiem – tā ir diezgan terapeitiska nodarbe, tā lēnā, lēnā gatavošana.

Bet tagad par plūškoka kombuču. Zinu, ka citviet pasaulē cilvēki ir traki uz plūškoka sīrupiem un limonādēm. Mūsu mājās ir vecs plūškoks, kas katru jūliju skaisti, balti un smaržīgi zied. Pirmajā gadā izkaltēju plūškoka ogas ziemas tējām, otrajā gadā atstāju ogas putniem, šogad ķeros pie ziediem. Nekad nebiju dzērusi plūškoka dzērienus, bet OH WOW. Tagad nevaru paiet garām plūškokam bez garšīgām asociācijām.

Plūškoka kombuča

• Apmēram 500 ml kombučas
• Sauja rūpīgi noskalotu plūškoka ziedu
• 1 ēd.k. agaves sīrupa (iespējams, ka var iztikt bez)

Process ir traki vienkāršs – gatavu kombuču lej klipšburkā (piedodiet, valodas dievi, par brutālo pārcēlumu no clipjar)
Pievieno saujiņu rūpīgi noskalotu plūškoka ziedu, burku aizver un atstāj mierā uz 24 stundām, reizi-divas dienā vāciņu uzmanīgi atverot un izlaižot ogļskābo gāzi.
Tad ziedus izņem, kombuču izkāš un lej pudelē ar klipšvāku (atvainošanās joprojām spēkā), atstāj uz vēl kādām 12-24 stundām, līdz sasniegta vēlamā burbulība.
Joprojām vismaz reizi dienā attaisa vāciņu, lai izlaistu gāzi.
Tad dzērienu pārceļ uz ledusskapi un uzglabā vēl pāris dienas vai ilgāk.
Man šķita, ka plūškoka kombuča kļuva īpaši garšīga pēc 3 dienām istabas temperatūrā un vēl 3 dienām ledusskapī, bet varbūt garšīguma rekords tiktu pārspēts, ja man nevajadzētu atbrīvot pudeli jaunajai ķiršu kombučai.

Un tagad uzmanību:

! Plūškoka kombučām, sīrupiem un limonādēm drīkst izmantot tikai melnā plūškoka (sambucus nigra) ziedus. Sarkano plūškoku neaiztiec, ja vien nevēlies pāragri nokļūt pie zeltītiem vārtiem augstu virs mākoņiem.

! Kad kombuča ielieta pudelē ar vāku, tā obligāti vienreiz vai divreiz dienā jāatbrīvo no ogļskābās gāzes – uzmanīgi un lēni jāatver vāciņš, stingri to turot ar roku, jo reizēm kombuča var būt stipri gāzēta. Ja šī procedūra netiek veikta, pudele var uzsprāgt un kombuča kaput.

Viss, tagad tikai jāmēģina tikt pie pēdējiem plūškoka ziediem, kas pārkārušies žogam kaimiņu pusē, jo tur vairāk saules. Ja vien kaimiņi paši nebrūvē savu limpeni.

P.S. Nejauši uzgāju normālu nosaukumu tām burkām un pudelēm – tās ir burkas un pudeles ar hermētiskiem vākiem. Tik vienkārši, protams.