Vasara nav nogurusi, vasara šovasar atpūšas pati no sevis. Šis ir vasaras vasaras atvaļinājums, ja vēlaties. Lai gan neesmu īpaši iecietīga un saprotoša, šoreiz saprotu gan, jo arī pati šovasar atpūšos no visa visuma. Jo man, nē, mums ir jaunas mājas, kas ir tik mājīgas, ka, lai tam noticētu, nedrīkst pārlieku daudz kustēties, kur nu vēl iet kaut kur tālu prom. Te ir jābūt, lai redzētu, kā saule noglauda katru mājas sienu un iemet pa vēsākam vai karstākam skatienam rūtotajos lodziņos, kā, atkarībā no gaismas un diennakts stundas, mainās tapešu toņi, uz kurām palodzēm vislabāk jūtas kaķi (atbilde: uz visām, kur var apgulties), cik laba sajūta ir sēdēt lietū zem nojumes, kuras jumts, kā teica kāds ciemiņš, izskatās noguris, cik labi lasās grāmatas lielās kļavas ēnā, cik labi ir vienkārši sēdēt un skatīties, kā vasara pārkārto ziedu kompozīcijas dārzā, kas patiešām neatpaliek no botāniskā, cik labi… un te es varētu turpināt bez gala un malas, jo interneta pieslēgums te ir stabils un datora baterija ir optimistiski pilna. Bet ir jau jāprotas, jo galu galā pat man ir skaidrs, ka, tieši tāpat kā vasara, es šovasar to tik vien daru kā gurķojos.

Runājot vairāk par lietu (un šajā kontekstā tas nozīmē jebko, ko var apēst, nevis laikapstākļus, par kuriem, goda vārds, ir vienkārši jābeidz īdēt), šovasar beidzot iepazinos ar gurķeni jeb gurķumētru, kas šeit pavisam nonšalanti aug starp lavandu un rozēm (!). Gurķene ir garšīga, un runā, ka tās lapiņas un ziedi smaržo te pēc svaigiem gurķiem, te zivīm. Gurķeni lieto salātos un mērcēs un met citronūdenī, lai tas garšotu vēl atsvaidzinošāk. Tas viss ir izlasīts internetā, tas viss ir pārbaudīts, tas viss ir tīra taisnība.

Ar cūku pupām savukārt es iepazinos tik sen, ka pirmās tikšanās reizes aprakstīšanai būtu nepieciešama psihoterapeita vai hipnotizētāja iejaukšanās. Visādā ziņā cūku pupas man ir īpaši mīļas, bērnības garšu un smaržu topā tās ierindojas kaut kur līdzās miežu putraimu biezputrai, ko ar māsu dēvējām par pļopsi vārīšanās skaņas un paskata dēļ. Tikai pirms nedaudziem gadiem uzzināju, ka cūku pupas zina arī citur pasaulē, loba ārā no mizām un miziņām, sutina, fritē, cepina, blendē un pārvērš dažādos smalkos ēdienos. Tas viss ir burvīgi un garšīgi, to daru arī es pati, taču veids, kā cūku pupas ēd mūspusē man šķiet īpaši sirsnīgs – mizās vārītās cūku pupas, ko visi ēdāji loba turpat, pie pusdienu galda, ir kaut kas nedefinējami un mistiski mājīgs un īsts.

Mūsdienās ir stilīgi taisīt jaunā un vecā fjūženu, tāpēc es sapazīstinu gurķeni un cūku pupu par godu vasarai, kad viss ir jauns, bet sajūta tāda, ka tā bijis jau sen, sen.

Vajadzīgs:

• Cūku pupas (jo vairāk, jo labāk), ūdens, sāls

Mērcei (pietiks 1 personai):

• 1 avokado
• 2 ēd.k. gurķenes lapu
• 1-1,5 tējk. citrona sulas
• 1 ēd.k. olīveļļas
• Šķipsniņa sāls (līdz 1/4 tējk.)

Gatavo:

Cūku pupas ar visām mizām liek katlā, lej pāri ūdeni, lai visas pākstis būtu pārklātas. Kad ūdens uzvārījies, piemet sāli, samazina karstumu un vāra, līdz cūku pupas mīkstas. Tas varētu aizņemt apmēram pusstundu, bet nevajag kautrēties pa brītiņam paurķēt kādu pāksti un nogaršot, vai Rīga jau gatava.

Gurķenes lapiņas nomazgā, sīki sakapā un samaisa ar saspaidītu avokado un pārējām mērces sastāvdaļām. Ja vēlas, mērci var sablendēt.

Saaicina mīļākos cilvēkus (vai ienaidniekus, kam vēlas dot otru iespēju), sasēdina ap galdu, vidū liek bļodu ar kūpošām cūku pupām, blakus liek trauciņus ar gurķeņu mērci, loba pupas, mērcē mērcē (!) un ĒD.