Monthly Archives: December 2013

Pelēkie zirņi ar smeķi

Sveiciens starpsvētkos!

Šogad ar Smārtu bijām izplānojuši Ziemassvētkiem absolūti raw ēdienkarti, bet pēc publikas pieprasījuma tika gatavoti iepriekšējos Ziemīšos izgudrotie pelēkie zirņi ar smeķa (ak, filo laime un prieks!) mērci. Diemžēl pārāk precīzu mērvienību receptei īsti nav, jo viss notika ātri, ātri un nebij laika pierakstīt. Bet šis ir tik vienkārši, ka nokļūdīties ir neiespējami.

 

Vajadzīgs (pietiek 2-4 personām, kāda nu tā apetīte un varēšana):

  • Pelēkie zirņi – kārtīgi izmērcēti, vārīti, ar sāli
  • 1  igauņu tofu klucītis (Stockmann, Hanuman, sojas veikals) vai 2 lietuviešu tofu klucīši (Rimi), tātad apmēram 250-300 g tofu
  • 1/3-1/2 burciņas Rimi grilēto tomātu eļļā (tieši grilētu ne kaltētu, jo šie ir smeķīgāki)
  • 6-8 sīpoli (ja ļoti nenāk raudas, var visus 10)
  • Sauja saulespuķu sēkliņu
  • Sojas mērce pēc izjūtas
  • Eļļa cepšanai (izmanto to pašu grilēto tomātu eļļu, der arī bezaromāta kokosriekstu, sezama vai rapšu eļļa)
  • Kūpinātās paprikas pulveris pēc garšas (nopērkams Tiger)
  • Svaigi malti melnie pipari vai indiešu garšvielu maisījums (piemēram, Sabji masala, Hanuman)
  • Pēc izvēles: sausais sojas piens + nedaudz ūdens, sojas krējums vai kokosriekstu piens (daudzums atkarīgs no tā, cik šķidru vai biezu mērci vēlas)

Gatavo:

Sīpolus nomizo un sakapā, sīki sagriež grilētos tomātus, tofu sagriež nelielos kubiciņos.

Pannā uzkarsē eļļu un cep sīpolus, līdz tie sāk brūnēt. Pielej šļuku sojas mērces, visu kārtīgi samaisa, pievieno grilētos tomātus un vēl pacep, līdz sīpoli karamelizējas un paliek tādi, kādi jau nu ir klasiski ceptie sīpoli. Sīpolus un tomātus ieliek bļodiņā, pannu notīra un liek atkal karsēties.

Uzkarsētā eļļā liek tofu kubiņus un cep, līdz brūni. Es piemetu vēl nedaudz melno piparu vai kāda pikanta indiešu garšvielu maisījuma, piemēram, Sabji masala, bet tas tik tāpēc, ka mums ļoti patīk viss, kas ass un pikants. Kad tofu sabrūnējis, atbrīvo uz pannas vietu, kur ieber saulespuķu sēkliņas, tās, kārtīgi maisot, mazliet pacep (uzmanoties, lai nepiedeg!). Pievieno sojas mērci un, jau atkal riktīgi maisot, apcep. Pie tofu un sēkliņām maisa klāt saceptos sīpolus un tomātus, visu vēlreiz uzkarsē, dāsni pievienot kūpinātās paprikas pulveri un kārtīgi samaisa.

Ja gribas klasisko smeķa mērci, šeit arī var apstāties ar gatavošanu, likt zirņus trauciņos, pāri gatavo mērci un ēst. Ja gribas, lai ēdiens būtu mazāk sauss, mērci papildina ar izvēlēto šķidro ingredientu – sauso sojas pienu + ūdeni, kokosriekstu pienu vai sojas/auzu/rīsu krējumu, kārtīgi samaisa, pieber kūpinātās paprikas pulveri un pēdējo reizi uzkarsē. Lej pāri pelēkajiem zirņiem, ĒD.

NOKIA Lumia 800_004367

Zemsvītras piezīmes:

* Ja šķiet, ka šķidrinātai mērcei prasās papildu sātiņš un kreftīgums, var pievienot nedaudz dārzeņu buljona

* Vienu porciju mērces šogad uztaisīju, apceptajam tofu-sīpolu mikslim pielejot iepriekš sagatavoto ķirbju krēmzupu. Izklausās nedaudz dīvaini, protams, bet, kā jau esmu stāstījusi iepriekš, pabieza ķirbju zupa-biezenis ļoti labi aizstāj miltu mērci. Beigās piebēru vēl nedaudz sausā sojas piena pulvera un sanāca ļoti tumīga, sātīga mērce

*Klāt labi derēs svaigi vai mazsālīti gurķīši, kāds cits skābējums/sālījums/marinējums

* Nezin kāpēc šis ir ēdiens, ko gribas ātri aprīt un prasās pēc papildporcijām. Diezgan loģiski, ka mēs visi smagi pārēdāmies. Tāpēc uzmanīgi ar zirņiem un smeķi svētkos.

 

Skābi asā zupa ar šitaki sēnēm

NOKIA Lumia 800_004119

Runā, ka ceļš uz elli esot tikpat labi bruģēts kā Ventspils. Mans labais nodoms bija termisku ēdienu ēst tikai ārpus mājām, bet neba nu šī zupa pati ielavījās katliņā un pati uzvārījās.

Viss sākās patiešām nevainīgi – Rimi ieraudzīju svaigas šitaki sēnes, ko vēl nekad nebiju gatavojusi, bet receptēs bieži manījusi. Ledusskapī gan kādu gadu dzīvoja kaltētas šitaki sēnes, uz kuru iepakojuma centīgie vācieši bij sarakstījuši biedinošus brīdinājumus, kas notiks nepareizas sēņu pagatavošanas gadījumā. Ilgi mēģināju saņemties un izmēģināt šīs pagatavot, bet pārskaitīju kaķus un Smārtus un secināju, ka man vēl ir gana daudz iemeslu neeksperimentēt ar intoksikācijas iespējām.

Svaigu šitaki sēņu lietošana uzturā arī interneta viļņos izrādījās pārsteidzoši kontraversāls temats, kura padziļinātai pētīšanai pievērsīšos kādu citu reizi. Tikmēr pastāstīšu, kā gatavoju skābi aso zupu, ko klasiski vāru ar šampinjoniem, bet tagad, kā īsts karalis – ar šitaki (gandrīz izspruka “pa smalko”, un par to es tiešām būtu pelnījusi vismaz vienu, labākajā gadījumā, neēdamu sēni).

 

Vajadzīgs (sanāk pa bļodiņai 2 ēdājiem):

  • 1 glāze* (ne pārāk smalki) saplucinātu vai sagrieztu šitaki sēņu
  • 1 pavisam neliels burkāns
  • 1 tomāts
  • 3 lociņi
  • čili (es izmantoju tos pavisam maziņos, superasos čili pipariņus, 9 gab. un sanāca diezgan pamatīgi asi)
  • 2 ēd. k. grauzdētā sezama eļļas (vēlams), bezaromāta kokosriekstu eļļas vai rapšu eļļas
  • 3 glāzes ūdens
  • 1 ēd. k. miso buljona (vēlams) vai nepilns kubiciņš parastā dārzeņu buljona, piemēram, Marigold vai Rapunzel
  • 3-4 ēd. k. sojas mērces
  • 3-4  ķiploka daiviņas
  • 1 ēd. k. sarīvēta ingvera
  • 1/2 ēd. k. citrona sulas
  • Piliens agaves sīrupa (pēc vēlēšanās)

Gatavo:

Pirms liek katlu uz uguns, sagatavo visas sastāvdaļas: sakapā lociņus (vēlams balto un zaļo daļu atsevišķi), nomizo un slaidās, sērkociņveidīgās standziņās sagriež burkānus, saplūkā šitaki sēnes (jā, saplūkā, tā labāk turoties garša), sīki sasmalcina tomātu. Atsevišķā trauciņā sajauc izspiestu ķiploku, citrona sulu, rīvētu ingveru un 2 ēd.k. sojas mērces.

Katliņu uzkarsē, ielej sezama eļļu un mazliet pakarsē arī to. Liek iekšā pusi kapāto lociņu (to baltāko pusi) un asos, mazos čili. Visu samērā bieži apmaisot pakarsē  1-2 minūtes. Pievieno šitaki sēnes un maisot pakarsē vēl 2 minūtes, tad pielej 1-2 ēd. k. sojas mērces, visu apmaisa un pakarsē vēl mazu brītiņu.

Tasē ūdens izšķīdina buljonu un lej klāt sēnēm, čili un lociņiem. Tūliņ pat met iekšā arī burkānus un pavāra, līdz zupa sāk kūpēt (pa to laiku izņem ārā mazos, asos pipariņus, ja tādus lieto). Tad pievieno tomātus, atlikušos lociņus, sojas mērces/ingvera/ķiploka/citronu sulas maisījumu un vienu pilienu agaves sīrupa, ja tā gribas. Karstumu griež nost un meklē bļodiņas. Pa to laiku tad garšas būs arī labi savilkušās. Lej bļodiņās, pēc vēlēšanās pievieno vēl sojas mērci. Ēd.

 

Zemsvītras piezīmes:

*Kā vienmēr – ar glāzi domāju internacionālo mērvienību – CUP.

*Šitaki vietā, protams, var izmantot šampinjonus, bet šādi ir daudz, daudz garšīgāk.

*Ingveru, ķiploku un citrona sulu pievienoju beigās tāpēc, lai smarža un garša intensīvāka. Vēl arī mazliet lielāka cerība, ka būs palicis kaut kas vērtīgs iekšā.

*Ja izmanto mazos, asos pipariņus, silti iesaku tos pirms pievienošanas zupai saskaitīt un pirms pasniegšanas noteikti izņemt no zupas, pārskaitīt un salīdzināt iegūtos datus. Ugunsdzēsēji novērtēs.

*Sirsnīgi atvainojos par bildēm, vakari nav labi bildēšanai, bet rītos zupu negribas.

NOKIA Lumia 800_004138

Vegāns Veikalā: īstās rauga pārslas

_MG_0875

Reizēm nākas veikalā atklāt kaut ko tāaadu, nu kaut ko tāaadu, par ko esi lasījis mīļākajos fūdblogos jau sen, bet nekad neesi cerējis pie tā tikt klāt ar saviem kārīgajiem pirkstiņiem, jo mūsu veikali jau par veģetāriešiem, vegāniem un citiem tolerastiem pārāk nedomā (kas pēdējā laikā gan ir arvien mazāk taisnība).

Tieši tāda sajūsma mani pārņēma, kad pirmo reizi Stockmann uzgāju rauga pārslas, ko jau sen biju meklējusi kā izslavētu B12 avotu. Spiedzu, situ plaukstiņas un zvanīju savai labākajai vegāndraudzenei ASAP.

Diemžēl izrādījās, ka tieši šīm rauga pārslām B12 nebija pievienots, bet īstā garša piemita gan – jau vairāk nekā divus gadus izmantoju Marigold rauga pārslas visur, kur teorētiski prasītos “siera” garšu – mērcēm, zupām, dipiem, viltotajiem sieriem un kur tik vēl ne.

Pēc kāda laiciņa uzgāju, ka šīs pašas firmas ražotās rauga pārslas ar B12 pieejamas Ekoveikalā. Un tad nu es pavisam nopriecājos, jo tām ir viss, kas vajadzīgs – garša, smarža un tik ilgi medītais B12. Šīs tad nu es arī atļautos nosaukt par īstajām rauga pārslām un ieteikt katram, kuru tas interesē.

Diemžēl es esmu slikts interneta veikalu ie-pircējs, jo vienmēr slinkums prātot, ko vajag, ko ne, krāmēt virtuālo grozu un pēc tam domāt, kā tikt precēm pakaļ. Un tā nu es testa pēc iegādājos rauga pārslas citur.

Pirmā kļūda bija pirkt rauga pārslas Raw Garden. Uz restorāna galdiņiem atrodamajos bukletos rauga pārslas tiek pasniegtas kā pasaules lielākais jaunums, par ko tiek dziedātas slavas dziesmas – vegāni nupat piepumpēs sevi ar visiem B vitamīniem (B12 ieskaitot) un piešķirs siera garšu visam, ko gatavos. Par to pirmo varbūt var strīdēties, jo, ļoti iespējams, ka Raw Garden pārdotajās rauga pārslās patiešām visi minētie vitamīni arī ir. Tikai iepakojums ir tāds neinformatīvs – plika brūnā papīra turziņa, kur nekāds sastāvs nav norādīts. Par otro lietu gan var teikt skaļu fui, jo tieši tik nepatīkami ož šīs rauga pārslas. Nu riktīgs raudzīgais raugs. Ņemot vērā, ka pārtikas piedeva, ko dēvē par rauga pārslām, ir iegūta no neaktīvā rauga, nekādai rūguma smakai te nebūtu vietas.

Ēdiena ārā mešana jau no mazotnes man ir sirdi sāpinoša lieta, tāpēc arī šīs rauga pārslas kā nebūt izmantoju, garšu vienkārši nomācot ar stiprākām garšām un cerot, ka vismaz kāds vitamīns rumpim tiks. Bet otrreiz noteikti nepirkšu un arī citiem neieteikšu.

Otrā kļūda bija pirkt rauga pārslas Biotēkā. Lai gan šis ir mans mīļākais eko kosmētikas un tīrāmo līdzekļu veikals, šoreiz nācās vilties. Pie reizes nācās vilties arī mīļajā Rapunzel zīmolā, jo šīs firmas produktus labprāt šad tad nopērku. Bet neko darīt, visādi gadās. Tātad, par pārslām: B12 nav pievienots arī Rapunzel pārslām, garša un smarža tā pati nepatīkamā, raugainā. Un cenu es labāk pat nekomentēšu. Taisnību sakot, vienīgais šo rauga pārslu bonuss (un droši vien arī cenu pamatojošais faktors) ir tas, ka tās ir BIO. Neko citu labu pateikt diemžēl nevaru.

 

Šo visu stāstu ne jau tāpēc, ka man gribas nomelnot Raw Garden un Biotēku, kur citkārt ļoti labprāt ēdu un/vai iepērkos, bet gan tāpēc, lai kāds vegāns, kurš priecīgi sit plaukstiņas, ieraugot ilgi meklētās rauga pārslas Raw Garden vai Biotēkas plauktā, smagi neviltos un neatmestu rauga pārslām ar roku. Un tad vēl tas B12, kuram var ticēt un var neticēt, bet labāk jau neriskēt.

Un vispār – tikko sapratu, cik patiesībā patīkama un laba ir šī rauga pārslu epopeja – pašmāju veikalos varam nopirkt nu jau četrus rauga pārslu paveidus. Tas ir četrreiz vairāk nekā pirms 3 gadiem. Un ar to es arī mūs visus apsveicu.

Zemsvītras piezīme:

* Nepretendēju uz absolūto patiesību – var jau būt, ka kādam no visas sirds, kuņģa un rajona tiešām garšo Raw Garden no-name vai Rapunzel rauga pārslas. Tiem tad arī atvainojos par savām subjektīvajām ķengām un vēlu garšīgu veselību.