Katru dienu nolemju kko iepostēt, jo katru dienu vismaz trīs reizes kko meistaroju uz vai pie plīts. un varētu taču saņemties, gatavošanu ieplānot tā, lai atliek laiks pāris bilžu uztaisīt un beigās pat visu kompī samest. bet skuju! kaut kā tā diena aizskrien un ir jau vakars un ātri, ātri un tad jau nākamā diena…
Bet tikko man iespēra prieciņš, ka Stella aka Arieta manu ieteikto pupiņu čilli atzinusi par labu esam, pat recepti iemetusi blogā. Tad nu nolēmu pavisam nopietni saņemties.

Rīt ir sMārtiņi un manam vienīgajam cienīgajam kolēģi jācienā. Sākotnēji plānojām kvinojas suši, kas ir atsevišķs topiks, tik gards, ka garškārpiņas dejo kankānu, bet arī ķēpa un sadārdzinājums 20 cilvēkiem pamatīgs. Nolēmām, ka suši mūs priecēs privātā ballītē un sākām meklēt ko citu gardu, sāļu (jo kantorī 3 jubilāri un gan jau tāpat būs pilns galds kaprīžu), uzkodveidīgu, interesantu un, ak jā, vegānu.
Kā reiz bijām iepirkuši baklažānus un papriku, lai taisītu ahūni gardo ajvaru ( serbu/horvātu/maķedoniešu nac. gardēdienu), ko baudījām Slovēnijā, kur bulgāri to prezentēja kā savu specialitāti. Gards pēc vella, sātīgs, krēmīgs, smaržīgs un izskatīgs. Tad nu cienāsim ar šito mantu!
Lai nesanāktu kā ar Džoija peanut-butter-fingers, vajag kkur to kledzi virsū ziest, un uz skatuves atšļūc mans mīlulis lavašs. Tā nu serbiem, horvātiem un bulgāriem un visiem citiem pievienojas turki. Bet neiztiks jau ar vienu pildījumu vien. Un ja turki, ta turki, metam humosu klāt! Trešo rulli ierullēs pašmāju/mežu labumi – sēnes. Šoreiz – Fēliksa sēņu kaviāra formā.

Receptes katrai mērcei sekos atsevišķi, lai pārskatāmāk un skaidrāk. Bet te – kopbilde:

Diemžēl nav nevienas bildes ar tinumu, bet gan jau kāddien.