Tāds nosaukums postam, ko gribēju šodien rakstīt. Bet vispārējā spodrības talkas lēkmē atbrīvoju kompīti no receptei piederīgajām bildēm. Tad nu neko, gaidīšu nākamo iekārojienu pēc sēņu makaroniem. eh.
Tā kā esmu pūcīga un pikta, salikšu citas bildes iekšā. Par to, kas vegatērijas apkaimē darās.
Es jau te iepriekš pļāpāju par diedzēšanu un tās jaukumiem. Tā kā turpinu diedzēt, tad turpināšu arī runāt.
Ja nu kāds grib diedzēt un nezina, ar ko sākt, es noteikti ieteiktu redīsu “Ķīnas roze”. Dīgst ļoti ātri, izdīgst gandrīz visas sēkliņas, nav īpaši cimperlīgs, sēkliņas lielas, apaļas (cauri platākām diedzējamā trauka šķirbām nebirs), želeja neveidojas, izskatās skaisti, garšo redīsīgi, svaigi, mazliet asi un visnotaļ pavasarīgi. Sēkliņas nopērkamas Biotēkā.
Diedzē tā: izlemj, cik daudz diedzēs (parasti uz paciņas rakstīts, kāds daudzums sēkliņu vajadzīgs attiecīgās firmas trauciņa aizpildīšanai), sēkliņas noskalo un iemērc uz nakti.
Ja izmanto bio-sperli diedzējamos trauciņus, sēkliņas var uzlikt uz restītes un vienkārši uzpildīt trauciņu tā, lai ūdens kārtīgi un pamatīgi nosegtu visas sēkliņas.
Tad no rīta sēkliņas kārtīgi jānoskalo un tad nu var likt diedzēties – slapjumā neturēt, bet 4-5 reizes dienā noskalot gan. Es vēl ieteiktu pulverizatoru iegādāt, tā var sēkliņas vienmērīgāk samitrināt.
Lietošanas pamācības iesaka pirmās dienas turēt sēkliņas tumsā, bet līdz ar pirmajām lapiņām likt gaišā vietā.
Vēl ir tāds ieteikums jau lietošanai gatavos diedzējumus uzglabāt ledusskapī (līdz pat vienai nedēļai). Bet nu mums pie loga ir tik auksti, ka rāmji pa nakti apledo no iekšpuses. Tā ka ledusskapis pat nav īsti nepieciešams.
Te man bildes no dažādām”Ķīnas rozes” redīsa diedzēšanas stadijām. Skaists, garšīgs un diedzēšanai pateicīgs bez gala i malas. Iesaku!
redīss "Ķīnas roze", mērcēšana
redīss "Ķīnas roze", 2. diena
redīss "Ķīnas roze", 4.diena
redīss "Ķīnas roze", 8.diena
redīss "Ķīnas roze", 11.diena
Nedēļās nogalē bijām ciemos pie mazās jūrnieces, kura svinēja savu vārda dienu. Ciemiņiem par godu jubilāre bija pārģērbusies reizes piecas, līdz atrada īsto svētku tērpu, savukārt viņas foršie vecāki bija sarūpējuši tik gardas un absolūti vegānas vakariņas, ka gribējās viņus pilnīgi sabučot par tādām rūpēm.
Vienu no ēdieniem sakārojās arī mums mājās izmēģināt – kartupeļu pankūkas ar linsēklām (tur arī tā veselība, kas virsrakstā minēta).
Es visā visumā esmu mega-mega kartupeļu fans, tos es ēdu visos iespējamos veidos un paskatos. Nu, un kartupeļu pankūkas ir favorītu favorīts jau kopš bērnu dienām.
Mana mamma vienmēr cepusi visgardākās pankūkas pasaulē, bet diemžēl ar olām, tāpēc nu jau kādu laiciņu man vairs tas gardums netiek. Tā nu sāku cept supervienkāršās pankūkas – uz rupjās rīves rīvēti kartupeļi (kuriem kārtīgi nospiesta sula) un sāls. Un viss.
Šoreiz pie rīvētajiem kartupeļiem un sāls iemetām arī sauju maltu linsēklu.
Es vēl mēģināju ākstīties un taisīt kaņepju sviestu ar kafijdzirnaviņu un piestas palīdzību, kas laikam tā īsti neizdevās. Garšoja jau labi, protams, un pankūkām bija tīkams kaņepju aromāts, bet uz maizītes to manu “sviestu” smērēt īsti nevarētu.
Tad nu lūk – rupji rīvēti kartupeļi, maltas linsēklas, maltas/piestā grūstītas kaņepes, sāls un eļļa kopā izskatās šādi:
Klāt ēdām Smārta uzgudrotos salātus: topinambūrs, marinēts gurķis, redīsu un krešu diedzējumi, eļļas-baltvīnetiķa mērcīte.
UN
Slaveno ķiplokmērci, ko gatavo no visnegaršīgākās majonēzes pasaulē – Franča gavēņa majonēzes, kas kalpo kā ideāls, kledzīgs pamats šai mērcei. Mūsu ciemiņi ir mēģinājuši mājās atkārtot vienreizīgo ķiplokmērci, bet viņiem tas nav izdevies, jo viņu majonēzes gluži vienkārši ir pārāk labas un garšīgas. :D
Tātad: Franča majonēze gavēnim, sinepes, olīveļļa, mazliet ūdens, izspiests ķiploks, sāls/sojas mērce. Visu smuki samaisa, vēlams sablenderē un izmanto pēc vajadzības.
Zemsvītras piezīme:
Paldies šefpavāram dj Kompozītam par gardo pankūku ideju. Mēs iesim ciemos vēl!
Iepriekš jau padalījos ar savu gaudu stāstu par vokpannu.
Pannu Smārts aiznesa atpakaļ un uzrakstīja iesniegumu, kuru solīja izskatīt kkādā laika periodā. Izskatīja aši un nosprieda, ka ražotāja vaina.
Pa nedēļu tā arī līdz centram nesanāca aizdzīvoties, tad nu braucām vakar. Sanāca neliela gaidīšana un klumzēšanās, jo bija jāsazvana visi menedžeri, bet beigu beigās mums naudiņu bet liekas tielēšanās atdeva skaidrā, zaļā formā. Paaaaldies!
Tā kā jau bijām uz vietas, nācās vien iet uz pārtikas nodaļu un cerēt, ka tur nekā īpaša nebūs. Bet BIJA GAN.
Tad nu tā – tramtararamram – Stokmanā ir dabūjamas rauga pārslas (nutritional yeast). Uhunah! Plauktā pie cukuriem, sāļiem un vēlsazinkā! Lūk!
Jau labu laiku lasu receptes, kur šad un tad pavīd ieteikumus pievienot šīs pārslas “sierīgas garšas iegūšanai” vai izmantot to kā uztura bagātinātāju – b vitamīnu un visa kā cita laba avotu. Bet nu protams, protams, mēs tik sērigauži noskatījāmies uz to visu, jo nevienā bodē iepriecinošas ziņas mums neizsniedza. Runā, ka kādreiz Biotēkā bijis, bet neesot īsti bijis pieprasījuma un tā arī izbijis.
Varbūt ne tā meklējām. Galu galā – mēs tik reti esam centrā, ka kas zina, varbūt visi ēd jau sen un pilnām mutēm. :)
Tā kā nekad nebijām tādu mantu garšojuši, bet jēga jau pārpriecāta, nācās kaut ko aši uzmeistarot ar jaunieguvuma piedalīšanos. Kamēr Smārts noņēmās ar kurināšanu, es uzmeistaroju sierīgus (!!!) radiatormakaronus. Bildes nav un nebūs, jo mēs pārāk aši visu norijām – izsalkums bija liels un jā – bija ļoti garšīgi. Bet sastāvadaļas bija šādas:
1/2 paciņa makaronu
1/2 bundža konservēto tomātu
1 ēd. k. tomātu pastas
1 sīpols
3 ķiplokdaiviņas
olīveļļa
oregano, sāls, pipari (man liekas, ka iemetu arī Tiger tomātgaršvielu)
3-4 ēd. k. rauga pārslu
Pannā uzkarsēju eļļu, apcepu sīki sakapātu sīpolu un ķiploku, pievienoju tomātus, karsēju uz vidējas liesmas, kamēr vārās makaroni (makaronus lielā sālsūdens daudzumā vārā, kamēr al dente).
Tad mērcei pievieno sāli, piparus, oregano, pāris karošu makaronūdens (ja gribas šķidrāku mērci), vēl kādas 5 min pakarsē, pievieno nokāstos makaronus, kārtīgi samaisa, noņem no uguns un iemaisa rauga pārslas.
Liek šķīvjos un uzkaisa vēl mazliet rauga pārslu.
Bija ļoti, ļoti gardi.
Un vakarā vēl sataisījām meksikānīgas vakariņas, kur atkal visur piedalījās tās pašas pārslas – versiju par tako zupu (ar lētajām, Maximā nopērkamajām sojas pārslām. jam!) un gvakamoli. Nevienam no šiem ēdieniem gan parasti sieru klāt neliek, bet mēs bijām satrakojušies. :D
Iešu paošņāt bundžu un padomāt jaunus pielietojumus.
Zemsvītras piezīme:
Tagad skatos, ka ir arī i-veikalā pirkumins.lv iegādājama šī lieta. Varbūt ir vēl kaut kur?
Uzticamais hp nepārtraukti rūc, ka mēģinu viņā pārāk daudz bilžu sastūķēt, tāpēc joprojām netieku galā ar fūdfesta bildēm. Bet pamazām, pamazām un rindas kārtībā mēģināšu atšķetināt brīvdienu garšas un smaržas.
Šodien kārta Kailas ieteiktajai tomātu-ingvera zupai, ko nedaudz gan pārveidoju, jo viņa man deva recepti un tai pašā čata logā jautāja, ko darīt ar ķirbi. Man kā reiz bija tāds pat jautājums, jo viens tāds pusēsts ķirbis tupēja uz virtuves galda jau pāris dienu. Kaila gan ķirbja vietā parasti liek kartupeļus un noteikti, ka arī tā ir ļoti labi, bet man bija jātiek galā ar to ķirbi tomēr.
Tad nu laikam sanāk tāds kā kopdarbs. Ar šo te daudzmu sanāks apm. 3-4 porcijas. Kā nu kurš ēd.
1/2 kg blanšētu, kubiņos sagrieztu tomātu (der arī vnk konservēti)
1/2 kg ķubiņos sagriezta ķirbja
2 – 3 glāzes ūdens
4-6 daiviņas izspiesta ķiploka
apm. 5 cm rīvēta ingvera
1-2 buljona kubiņi
pēc izvēles – 1 ēd.k. sausā sojas piena
Kaila teica, ka ķiploku un ingveru pievieno beigās, bet man patīk tādas lietas apcept pirms pārējo sastāvdaļu pievienošanas. Tad nu izgāju uz kompromisu un pusi apcepu, pusi pievienoju svaigu jau gandrīz gatavai zupai.
Karstā pannā lej olīveļļu, karstā eļļā nedaudz apcep ingveru un ķiploku, pievieno kubiņos sagriezto ķirbi, tomātu gabaliņus, ūdeni, buljona kubiņus un sautē apm 20 min. Ja gribas šķidrāku zupu, pievieno vēl nedaudz ūdens.
Kad ķirbji mīksti, zupu sablendē, pievieno atlikušo ingveru, ķiploku un sāli/piparus pēc garšas. Visu kārtīgi samaisa, vēlreiz uzsilda un gatavs!
Sanāk ļoti aromātiska, sildoša un garda zupa. Kaila teica, ka pēc šāda zupas šķīvja iztukšošanas uzreiz jūtoties veselīgāka.
Tad nu garšīgu veselību jums. :)
Protams, ka nekaunīgi vēlu, bet šodien norakām daļu topinambūru.
Kājas caur megastilīgajām tirgus oderkalošām nosala ellīgi, tāpēc nolēmām sevi uzsildīt ar karstu, krēmīgu zupu.
Recepte rodama jau iepriekš minētajā Majas Sēderbergas grāmatā “Veselīga dabas virtuve” (joprojām paldies, Kaili).
4 topinambūru racējiem vajadzēs:
500 g topinambūru
250 g kartupeļu
1 sīpols
1 ēd.k. eļļas
1 l dārzeņu buljona/1 l ūdens un 1 buljona kubiņš
400 g/1 bundžiņa balto pupiņu (man bija kkādas pupiņas salsas mērcē)
sāls, pipari
pētersīļu kušķīti
Topinambūrus rūpīgi nomazgā (jau atkal iesaku dārzeņu beržamos cimdiņus). Kartupeļus un topinambūrus sagriež šķēlītēs. Nomazgā un sakapā sīpolu.
Karstā eļļā apcep sīpolu, pievieno kartupeļus un topinambūrus. Mazliet apcep, pielej buljonu/ūdeni un buljona kubiņu, ļauj uzvārīties, samazina liesmu un sautē 15-20 min (līdz dārzeņi mīksti).
Pievieno pupiņas, vēlreiz uzkarsē un sablenderē dārzeņus biezzupā. Pievieno sāli un piparus, rotā ar kapātiem pētersīļiem.
Es vēl apcepu topinambūru kraukšķus ar saulespuķu sēkliņām.
Tad gan meklējām lielās karotes un sākām kārtīgi svinēt topinambūru ražas svētkus.
Topinambūrs ir brīnišķīgi gards un veselīgs asteru dzimtas augs, kas vasaras laikā izaug apm. 2 m garš, rudenī zied dzelteniem ziediem un zem zemes veido ēdamus bumbuļus, kas ēdami visos iedomājamos veidos.
Par augsto uzturvērtību un vēsturi stāstos neizplūdīšu, to visu internetos var uzrakt piemēram šeit:
http://www.cetrassezonas.lv/lv/produkti/darzeni/ingredient.php?id=6400
Stāstīšu tik par saviem privātajiem novērojumiem. Tātad: stādāms pavasarī, neprasa neko, aug savā nodabā, bet vislabāk – saulainā vietā. Novācams vēlu rudenī, parasti pēc pirmajām salnām. Daļu var atstāt zemē un izrakt pavasarī. Runā, ka izturot līdz pat 30 grādu salu. Ja ziemā ir atkušņi – var iet un rakt laukā. Grūti uzglabājams, jo miza ļoti plāna un trausla.
Un vispār – vairums ļaužu topinambūru zina milzu izmēra un izslavētās audzelības dēļ, bet reti kurš zina, cik gards un daudzveidīgs tas ir.
Pagājušajā gadā ap šo laiku uzzināju, ka tāds topinambūrs vispār eksistē. Man tobrīd bija jauna mīļākā ēdiengrāmata – Majas Sēderbergas “Veselīga dabas virtuve”, ko man dzimšanas dienā iedāvāja Kaila (paldies, Kaili!)
Sāku interesēties, kas tas tāds par murmuli un pēc kāda laiciņa pat ieraudzīju veikalā, iegādājām, nogaršojām un nolēmām, ka BŪS. (starp citu – neļaujiet veikalā nopērkamajiem fasētajiem topinambūriem sevi muļķot – dabā tik mazus un savītušus eksemplārus atrast grūti. Kā viņi izveido tik milzonīgu uzcenojumu, es arī nespēju saprast, jo topinambūrs patiesi prasa tikai un vienīgi vietu zem saules).
Visu ziemu perināju plānus kā iegūt topinambūru sev, pavasarī liku zemē, vasarā priecājos par zaļo, biezo, gandrīz necaurredzamo dzīvžogu, kas atdalījā zālājdaļu no dārziņa, rudenī – par dzelteno ziedu joslu un tagad – par kastu kastēm bumbuļainu gardumu.
Kā garšo topinambūrs? Laikam ļauži nav spējuši vienoties, jo rau re, kādi tik nosaukumi tam nav doti – Jeruzalemes artišoks, saldais kartupelis, zemes bumbieris un gan jau, ka ir vēl. Es teiktu, ka topinambūrs ir kraukšķīgs un sulīgs, pēc kraukšķa atgādina bumbieri, garša mazliet riekstaina, bet svaiga.
Ļoti labi garšo svaigs – tāpat vien graužams, salātos, arī sulās.
Apcepts -sirsnīgi iesaku ar iepriekš minēto itāļu marinādi. Arī tāpat olīveļļā cepts būs īsti gards.
Ļoti sātīga un krēmīga sanāk topinambūru zupa, sautēti tie ir garrrdi, tāpat arī krāsnī cepti.
Dari, ko gribi – topinambūrs ir gards no abiem galiem un pa vidu – gards. :)
Zemstrīpas piezīme:
Tie austrumu gudreļi, kas zināja, kas tas topinambūrs tāds ir, mūs visu vasaru lamāja par vieglprātību tādu sērgu laist dārzā (topinambūrs ir aprbīnojami audzelīgs, vairojas kā vells un grūti kontrolējams, jo stiepj savus bumbuļus milzonīgā rādiusā un katrs bumbulis nākamajā gadā izaugs par milzeni) , bet rudenī, jauno ražu nogaršojot, prasīja maisņā līdzi kādu pārīti. Protams, ka dabūja vairāk, īgņas nelaimīgie.
Nezinu, kā nākamgad būs ar to “sērgu”, bet dārzam mums ir kapļi un zālājam – pļāvējs un trimmeris, gan galā tiksim. Vienu gan zinu – arī nākamgad vēlu rudenī vilksim kalošas kājās un iesim topinambūru medībās.
Visiem, kam ir kaimiņš vai kaut attāls rads, kas kādreiz sūdzējies par lielu augu ar dzeltenām puķēm, kas katru gadu neiznīdējāmi aug un aug – dodieties pie viņiem ar dakšām un spaiņiem un priecājieties arī jūs par šo vēlīno ražu un, ja kaut mazs zemes pleķītis to ļauj – kādu bumbuli pietaupiet pavasarim, sēklai.
Šoreiz no sērijas lēti, labi un mājīgi.
Es neesmu pārāk veselīgi un pareizi ēdošs cilvēks, jo pārāk bieži gribas ko sātīgu, ceptu, sāļu un kartupelīgu. Tādās dienās ļoti labi noder augstāk redzamais šķīvis – sutināti kartupeļi, krēmīga ķirbju mērce un apcepti sojas cīsiņi. Bonusā – skābu kāpostu salāti.
Kad sāku gatavot vakariņas, īsti nezināju, ko un kā metīšu katliņā. Pēdējo dienu laikā bij nācies saskrieties ar kaņepju sēklām kā dzīvajā tā tīmeklī, tāpēc nolēmu beidzot saņemties un izmēģināt latviešu saknēm tik klasisko kombināciju – kaņepes/kartupeļi. Gribēju uzmeistarot arī bērnības miltu mērci bez miltiem un citām muļķībām, nolēmu, ka varbūt buljona kubiks noderēs, bet nevajadzēja pat. Par to liels sapriecājiens. Tad nu lūk, ko es beigās tomēr izmantoju (sanāca 3 porcijas – 2 vakariņām un viena Smārta termosam):
1 kg kartupeļu
2 glāzes ūdens
1 tējk. olīveļļas
sāls
pa zariņam rozmarīna un timiāna
1/2 kg ķirbja
2 mazi šalotes sīpoli (droši var aizstāt ar 1 parastu sīpolu vai neko)
1 gl ūdens
1 tējk. sojas mērce.
1 ēd.k. kaņepju sēklu
1 ēd. k. kaņepju eļļas
sāls pēc garšas
4 sojas cīsiņi
1/2 tējk. sabji masala garšvielu maisījuma
čin čin sojas mērces
Jau labu laiku kartupeļus nevāru, tik sautēju vien. Tas ir tā – kartupeļus kārtīgi noberžu (kamēr vēl var nemizot), sagriežu šķēlītēs un lieku lielā, dziļā pannā, kur jau sildās olīveļļa, piemetu sāli, mazliet pamaisu pa pannu, tad pievienoju ūdeni, parasti tik daudz, lai kartupeļi būtu nosegti, bet ne vairāk. Un tad vāru 10-15 min (atkarīgs no kartupeļu pasugas). Sanāk ātrāk, nekā lielos gabalus vārot un izdevīgāk ar, jo no sagrieztajiem kartupeļiem labāk izdalās ciete, kas ūdeni tā kā ietumē un sanāk ne tikai kartupeļi ēdami, bet arī pamats garšīgai mērcītei.
Tātad – liekam sautēties kartupeļus kopā ar pusi timiāna un pusi rozmarīna zariņa.
Mazā katliņā apcepina sīpolus, pievieno kubiciņos sagrieztu ķirbi (man bij pašu audzēts un vēl mīkstu mizu, tāpēc pat nemizoju), ūdeni, sāli un atlikušo timiānu/rozmarīnu. Tas sautēsies min 10-15, apmēram tāpat kā kartupeļi.
Ķeramies pie kaņepēm.
Man absolūti nebija nojausmas ko un kā ar tām darīt, biju dzirdējusi un lasījusi, ka pirms lietošanas jāgrauzdē. sacīts darīts – grauzdēšu, kamēr sāks lēkāt.Grauzdēju uz sausas pannas un maisu intensīvi, lai tik degt nesāk. Smaržot sāk diezgan aši, bet nelēkā, maitas. Kad sāk lēkāt, sāk arī pēc deguma ost. Sagrūžu daļu kaņepju piestā – jā, ir sadegušas. Nu, neko, Smārta mamma no tirgus atvedusi veselu maisu sēklu, mēģinās vēlreiz.
Lieku sausā pannā grauzdēties sēklas, ņemu nost tiklīdz sāk brūnēt un smaržot. Samaļu kafijdzirnaviņās un ir!
Kartupeļi metas jau gatavi, ķeros pie cīsiņiem – sagriežu ripiņās, metu pannā, kur nelielā eļļas daudzumā jau čibinās sabji masala (vai kas cits, asumu, pikantumu dodošs). Cīsiņus cep līdz tīkamai krāsai un kraukšķim, pašās beigās iešļaksta sojas mērci, aši apmaisa un ņem pannu nost no uguns.
Kad ķirbji mīksti, tos sablendē, pielej mazliet kartupeļūdens (lai būtu tumīgāka mērce), ieber kaņepju sēklas, pielej sojas mērci un ja ir un gribas – kaņepju eļļu. Visu kārtīgi samaisa un – mērce gatava!
Skābos kāpostus samaisa ar eļļu (es izmantoju kaņepju atkal).
Mazā bļodiņā liek kartupeļus, pāri lej ķirbju mērci, virsū dekoratīvi samētā cīsiņu ripas. Ja ir – šķipsnu kāda diedzējuma. Klāt uzēd skābos kāpostus un jūtas īstens patriots.
Protams, ka diedzēt var ļoti vienkārši, izmantojot kādu lēzenu trauku un sēkliņas regulāri skalojot. Bet, tā kā man gribas diedzēt daudz, gribējās samazināt ķēpu līdz minimumam (lietojot traukus, nav jākrāmējas ar sietiņu un sēklu pārbēršanu). Bez tam, diedzējamie trauki izskatās glītāk un ir daudz kompaktāki.
Nu jau sākas mana otrā diedzēšanas ziema un šogad esmu nolēmusi pieķerties šim pasākumam daudz pamatīgāk.
Taisnību sakot jāsaka gan, ka arī pagājušajā ziemā biju pietiekami apņēmīga, pat iegādāju diedzēšanas trauku ar trim stāviem. Lūk, šādu:
http://www.bioteka.lv/lv/2009/01/20/bavicchi-geo-%E2%80%93-vitaminu-darzs-uz-virtuves-palodzes/
Smuks, ērts, gaumīgs utt. BET vienā jaukā dienā mana mīļā Keta, iedama ķeksēšanas izlūkos pēc savas iecienītās lucernas/alfa-alfa dīgstiem, visu trauku noķeksēja uz zemes un nolauza kkādu vienu štruna ļuŗķi, kura dēļ diedzējamos stāvus pamatnes traukam var tikai pielīmēt. Tas, savukārt, nozīmē to, ka apakšu nekad nevarēs kārtīgi izšrubēt, tur sastāvēsies ūdens glumīgums un sapnis par veselīgu dzīvesveidu pārtaps kkādā domestos podlīdēju reklāmas rullītī. glargh. Tā es spriedu kkad uz pavasara pusi un diedzēšanai pieliku punktu.
Kad šoruden beidzās aktīvā dārza sezona un no vasaras zaļās dailes mums pāri palika tikai pāris kastes un podu zaļumu/garšaugu (nu labi, daudz kastu un podu :D ), atkal sāku domāt par diedzēšanas bonusiem. Un tādu ir daudz – tā ir meditatīva, patīkama nodarbe, ir mazliet tāda kā ķīmiķotāja sajūta arī. Vitamīnus, dzīvo uzturu, hlorofila pieplūdumu un garšas kārpiņu lutināšanu es pat tā īsti nemaz nesākšu iztirzāt.
Pirkt vēlreiz to pašu diedzējamo trauku negribētos – bija ļoti dārgs, maita (apm. 21 ls). Un jāatzīst, ka daļai diedzējamo sēklu diezgan nepiemērots. Redz, ir sēkliņas, kuras pēc uzdiedzēšanas pa vienam vien pavedienam var izņemt no kastītes un tieši tādas (iepriekš gan noskalotas) arī ēst (piem, lucerna, redīsi, brokoļi utt.). Tādām Bavicchi diedzētājs ir ideāli piemērots – liels, plašs un ar trauku noņemšanu vai pielikšanu var kontrolēt gaismas padevi.
Bet ir sēkliņas, kas dīgstot ap sevi veido tādu kā gļotainu šķdrumu, kas sasaista vienu dīgstu kopā ar pārējiem. Dīgsta galviņa ar jaunajām lapiņām ceļas uz augšu, bet dīgļapvalks un daļa saknītes paliek gļotās. Izklausās baismi, bet tā nu tas ir. Šādi rīkojas, piemēram, rukola, kressalāti un linsēklas. Noteikti ir vēl kādas, bet neesmu ar tādām saskārusies. Nu lūk, un šādus dīgstus vislabāk nogriezt ar šķērītēm. Reizēm no šāda tipa diedzējumiem “ražu” var novākt pat divreiz, jo pēc pirmo izdīgušo asnu nogriešanas sasparojas lēnākie un sāk rausties uz augšu.
Šiem diedzējumiem bavichi trauks nederēs, jo augsto malu dēļ grūti tikt klāt ar šķērēm un tad nu nākas skrubināt pa segmentam ārā un griezt jau ārpus trauka. Lieki teikt, ka tā ir ķēpu ķēpa.
Un tā kā man šogad nācās atklāt jaunas diedzēšanas opcijas (paldies, Keta), iepazinos ar vācu ražojumu Sperli bio-starter paveidu – mazām diedzējamām kastītēm (pirktas DEPO)
Nekādas emancipācijas – parasts plastmasas trauciņš (omes teiktu – šālīte) ar iekšā iestiprināmu smalku restīti. Bet kā reiz tieši tāds arī ļoti noder tiem diedzējumiem, kas griežami.
Mīļie vācu zēni klāt pielikuši vienu no izsmeļošākajām un rūpīgājām pamācībām ever! Man gan vācu val. zināšanas neļāva pilno spozmi baudīt, jo lv zēni uz tulkošanu nav pārāk čakli savukārt. khm. khm. Bet nu tur tiek brīdināts par visām iespējamām lažām, ir arī diedzēšanas padomi, sēkliņu uzturvērtības salīdzinoša tabula, diedzēšanas ilgumu un grūtības pakāpes salīdzinājumi un visādas citādas visnotaļ patīkamas rūpes par pircēju. Komplektā ar necilo kastiņu nāk piecas mazas paciņas sēkliņu, komplekts maksā ap 4 ls.
Ak jā, un nesen reabilitēju veco diedzējamo kasti – vienu no traukiem uzliku virs bļodiņas un saliku rukolu diedzēties. Tagad tik vienīgā bēda, ka nevar klāt īsti tikt.
Rukola smukajā Bavicchi traukā. 6. diena
Bet nu plāns nākotnes diedzējumiem ir tāds: mazajās kastītēs diedzēšu sēkliņas, kuru dīgsti jāgriež ar šķērēm kā arī pavisam sīkās sēkliņas, kas bavicchi trauka notekgropēm reizēm iet cauri un aizskrien izlietnē. Un lielajā, skaistajā traukā diedzēšu lielus, skaistus dīgstus, tieksim, pupiņas, lēcas, redīsus un brokoļus. Tā, lūk.
Ak jā, aizmirsu vēl piebilst, ka gan Biotēkā gan Depo iegādājamas diedzējamās biosēklas no tām pašām trauciņu ražotājfirmām – ļoti laba kvalitāte, smukas paciņas ar diedzēšanas pamācībām. Vēl esmu pirkusi sēklas Cenuklubā, bet tur bija slovēņu valodā uz paciņām viss un to es tomēr nesaprotu īpaši labi. un neredzēju arī nekādu sertifikātu virsū. biošmioeko es pati ar flomi arī varu uzrakstīt uz paciņas. Bet tur bij kkādas citas sēklas arī, un biosperli diedzējamie trauki arī, ja pareizi atceros.
Un vispār – dzīvojiet zaļi, draugi mīļie! :)
sārtais redīss "Ķīnas roze" 3. diena
ilgi,ilgi,ilgi dīgstošā, gardā rukola. 3. diedzēšanas diena
Smārts caur skaipu šodien vakariņām pasūtīja kaut ko ar kartupeļiem. Man pašai ar kartupeļiem ir ļoti sirsnīgas attiecības, tāpēc par šādu pieprasījumu ļoti sapriecājos. Domāju, ko lai uzmeistaro un izlēmu mūsu klasiskajam sautējumam par labu.
Sautējums patiesībā ir ļoti atbilstīgs vidēja latvieša izpratnei par dārzeņu sautējumu – burkāni, zirnīši, pākšu pupiņas un vecie, labie karpeļi. Ar divām atšķirībām – tīkamai garšai pievienoju nevis vegetu vai laurlapu, bet gan karoti sabji masala (indiešu garšvielu maisījuma) un škidrumu, kurā dārzeņi sautējušies, nevis noleju, bet gan nedaudz ietumēju un leju šķīvjos. Tātad – mājīgajam dārzeņu sautējumam vajadzēs:
2 ēd.k. cepamās eļļas (es izmantoju rapšu)
1 tējk. sabji masala
1/5 kg vai vairāk kartupeļu
1 glāze smalki sakapātu/sarīvētu burkānu
1 glāze zaļo zirnīšu
1 glāze gabaliņos sagrieztu pākšu pupiņu
1,5 glāzes ūdens
1 ēd.k. sausā sojas piena vai sojas/rīsu/auzu krējuma
1 ēd.k. kukurūzas cietes
sāls pēc garšas
Sākam ar vegiju sagatavošanu – kartupeļi mums no pašu vagām nāk, tāpēc cik vien ilgi iespējams, gatavoju tos nemizotus un tāpat arī ēdu.
Šim nolūkam iegādāju kartupeļu šrubējamos cimdus – lieliska uzparikte darbiņa atvieglošanai un ūdens taupīšanai – samet tik visus karpeļus bļodā ar ūdeni, kamēr vienu noberzīsi, tikmēr citiem jau liela daļa zemes būs nost.
Kad kartupeļi tīri, tos griež ripiņās, šķēlītēs vai pusmēnešos, ja tie ir ļoti lieli.
Karstā pannā lejam eļļu, karstā eļļā beram sabji masala garšvielu maisījumu (te jāuzmanās, lai garšvielas nesāk piedegt!) un aši vien – burkānus. Pēc tam ar nelieliem intervāliem un kārtīgu apmaisīšanu (jo pannu joprojām karsējam pamatīgi) – visus pārējos dārzeņus. Mana favorītsecība ir: burkāni, pupiņas, kartupeļi, zirnīši.
Kad viss ir samaisīts un mazliet kopā pacepināts, pielej ūdeni, pagaida, līdz met burbuli un nogriež uz mazo liesmu, atļaujot sautējumam lēnā garā sutināties. Tas varētu ilgt min 15-20. Sāli vajadzētu mest klāt tikai tad, kad pākšaugi vairs nav cieti, jo gudri ļaudis runā, ka sāļa/skāba vide var pārtraukt pākšaugu gatavošanās procesu un es nestrīdos. :)
Kad kartupeļi gatavi, nosmeļ daļu no škidruma mazā trauciņā, tajā iemaisa kukurūzas cieti un sojas krējumu/pienu, izmaisa kārtīgi, lai nav kunkuļu un iemaisa sautējumā. Ļauj visam kārtīgi uzkarsēties un tad jau klāt laiks meklēt lielo karoti un bļodiņas, jo vakariņas gatavas.
Šovakar papildināju sautējumu ar marinādē cepinātiem topinambūriem.
Tas notiek tā: sajauc kopā vīna etiķi, sāli, piparus, izspiestu ķiploku un olīveļļu,sojas mērci tajā apm. 10 min patur topinambūra šķēlītes.
Uzkarsē pannu, eļļu, pannā glīti izkārto šķēlītes, uz lielas liesmas cep (tā lai ārpuse apraujas, karamelizējas) un liek uz papīra dvielīšiem, lai liekā eļļa vēlāk netransformējas riepā :D
Šis skaitās itāļiem ļoti tipisks dārzeņu grillēšanas paveids. Uzgāju tādu šeit: http://niftynoshing.blogspot.com/2010/10/grilled-italian-vegetables-marinade.html
Kopā ar krēmīgo un nedaudz spaisīgo sautējumu tādi skābeni, kraukšķīgi topinambūru gabaliņi patiešām ir īsts “twists” visādi citādi pavisam ierastam ēdienam.
Vispār jau šī ir variācija par tēmu mūsu brokastis, ko šorīt aizvietoja garrrda Smārta pica. Un kad pusdienlaikā (saskatoties vakardienas stir-fry bildes) ļoti sakurkstējās vēders un gribējās kaut ko ātri uzmeistarot, iedomājos, ka šodien nav ēsti grauzdiņsalāti.
Grauzdiņsalāti parasti garšo visiem ciemiem, jo viņi tos parasti dabū brokastīs pēc nociemotas nakts. Tad kaut kas svaigs kombinācijā ar kaut ko sātīgu ir īstais kiks un stafs, kā teiktu fiļas.
Variācijas šiem salātiem ir bezgalīgas un stipri atkarīgas no ledusskapja satura, te būs šodienas piedāvājums:
salātiem:
grauzdiņiem:
mērcītei:
dekorēšanai, veselībai, pikantumam: redīsa un rukolas diedzējumi
Tātad, karstā pannā lej eļļu, karstā eļļā – tomātu garšvielu, kad sāk smaržot pēc tomātiem un laimes – kubiņos sagrieztu maizīti, pēc mirkļa olīvas un sēkliņas. cep, kamēr viss ir tīkami sabrūnējis. Pašās beigās ielej sojas mērci un aši visu samaisa. Sojas mērce pieliks pēdējo akcentu – iekraukšķinās kraukšķi un sakaramelizēs sēkliņas.
Kamēr grauzdiņi cepas, sagriež visus vegijus – tik lielos gabalos kādi pašam tīk.
Mērcītei: bļodā ielej etiķi, iemaisa sāli un piparus, tad tievā strūkliņā pievieno olīveļļu un visu smuki samaisa. Mērcē iemaisa salātus, pēc tam arī karstos grauzdiņus. Iegūto gardumu liek šķīvjos un pārbārsta ar dīgstiem, ēd un cenšas nejusties pārāk vainīgs. :)
Tāds lauku cilvēks kā es uz galvaspilsētu brauc samērā reti. Kad pēdējo reizi tur pabiju, pamatīgi ilgi skenēju Stokmana austrumēdienu plauktu. Un atradu visādas interesantas lietas. Viena no tām – soba griķu nūdeles. Tas jau tāpat vien skan gana smalki un eksotiski, bet ja vēl ņem vērā pēdējā laika griķu elevāciju uz īsto delikatešu kategoriju, tad tas vispār ir īstens karaļu ēdiens!
Tad nu vakar nolēmu ķerties nūdelēm pie ragiem. Pirms tam, kā allažiņ un vienmēr pamatīgi izklejoju visus internetus un sasmēlos infu, lai nesanāk čiks un maza vilna (jā, es ļoti mācos no folkloras). Uzzināju, ka soba nūdeles ir ļoti veselīgas (šķiedrvielas, olbaltums, B vitamīni un visādas minerālvielas) un jo vairāk tajās griķu miltu, jo labāk, protams. Manējās tikai 30%, bet nekas, nekas.
Soba nūdeles jāvāra lielā ūdens daudzumā (bez sāls!), liekot tās ūdenī jāuzmanās, lai nesalīp, tāpēc nevajadzētu mest visu buntīti iekšā uzreiz, bet gan tā kā birdināt pa pārim iekšā. Nevar arī ļoti čammāties, jo vārīšanas laiks ir 5-6 min.
Ak jā, buntītes! Sobas ir sadalītas pa buntīšporcijām, katra porcija apsieta ar mazu lentīti. Skaisti un praktiski.
Tikko nūdeles rūpīgi sastūķētas katlā, tās jāsāk uzmanīgi maisīt un jānogriež karstums uz vidējo, jo burbuļos šīs nūdeles nedrīkst vārīt.
Kad taimeris nopīkstējis 5 min, jāpārbauda, vai sobas jau nav gatavas. Ja al dente, pavāriet gan vēl kādu min, bet jāuzmana arī, lai neizjūk.
Kad nūdeles gatavas, tās strauji nokāš caurdurī un gāž virsū aukstu ūdeni. Tur esot triks, ka ātri jānomazgā nost viss glutēns, kas izdalījies vārīšanās laikā (līdz ar to – salipšanas draudi). Un vēl – aukstais ūdens tūliņ pat apstādina nūdeļu gatavošanās procesu (izklausās neveikli, bet doma skaidra). Tad nu nūdeles kārtīgi noskalo un pabužina ar rokām uzmanīgi. Liek caurdurī, lai notek liekais ūdens un ķeras pie stir-fry gatavošanas.
Protams, ka ir miljons iespēju pagatavot gardu jo gardu stir-fry, te būs mana versija no skapītī atrodamajiem produktiem.
Tātad, 2 personām vajadzēs:
2 buntītes novārītu soba nūdeļu
3 ēd.k. eļļas (vēlams sezama)
3-4 ķiploka daiviņas
3-5 cm ingvera
1 puravs
1/2 vidēja puķkāposta
1/2 brokoļa
2 ķīnas kāposta lapas (derēs arī jebkāds cits lapu dārzenis)
mērcei:
4 ēd.k. sojas vai teyiaki mērces
1 ēd.k. čilli/ķiploku mērces
1 ēd.k. kukurūzas cietes
Sāk ar mērci: sajauc visas sastāvdaļas un atstāj uzbriest. Ja liekas, ka būs par biezu, pievieno nedaudz ūdens.
Kad tas paveikts, sagriež visus dārzeņus un saliek trauciņos blakus plītij. Tā ieteicams darīt tāpēc, ka tiklīdz sāksies lielā cepšana, atliks laiks tikai maisīšanai un produktu iebēršanas panikai.
Tad nu beidzot sakarsē pannu, ielej eļļu un pievieno ķiploku un ingveru, pacepina līdz sāk smaržot un met iekšā puravu, pēc mirkļa puķkāpostu, tad brokoli un visbeidzot, kad viss jau gandrīz, gandrīz gatavs – ķīnas kāpostu. Ideja ir tāda, ka neko nedrīkst par daudz sacepināt, samuļļāt. Visam jābūt svaigam, mazliet ar kraukšķīguma sajūtu. Vienvārdsakot – netaisiet sautējumu. :)
Kad vegiji ir ideālajā gatavības pakāpē, pievienojam mērci, kārtīgi iemaisām, uzkarsējam un ņemam nost no uguns. Liekam šķīvjos un priecīgi irbulējam iekšā vēderā.
