Tikām pie jauna fočētājdraudziņa vakar. Iepriekšējais jau labi sen kā izlaidis garu un tā nu visa vasara (vismaz tā daļa, kad mūsu uzticamā fotomākslinieka Guņa nebij klāt) palika nedokumentēta. Un tomēr paliks atmiņā kā viena no skaistākajām ever.

Dīvaini jau ir ar to iemūžināt gribēšanu, jo reizēm gribas jau par daudz. Pasaule sāk dalīties kadros, gribas pietjūnēt kontrastus šim un tam un gala beigās, ārpus kadriem kopaina vairs neredzas tik labi.

Par to es nesen iedomājos, kad pamanīju, ka pļavā pretim maniem logiem beidzas varvīksne. Es nemaz nezināju, ka tā var būt, jo man vienmēr licies, ka varavīksnes beidzas kaut kur pie elfiem, rūķiem vai dzejniekiem. Ai, un bija vēl arī mana dzimšanas diena un sajutos bezmaz izredzēta. Nākamajā mirklī jau steidzos pēc fotoaparāta, sapratu, ka tas beigts, ķēru telefonu – vismaz kaut kas. Pa to laiku jau bij apmācies un varavīksne ar visu savu galu pazudusi. Un tad es gan sadusmojos, ka tā vietā, lai skatītos un baudītu, man noteikti vajadzēja mēģināt to mirkli iemarinēt. Un marinētā produktā, kā mēs to labi zinām, uzturvērtība kritusies visai dramatiski. Tāpēc laikam jau zemenes jāsaēdas vasarā cik lien, nevis jāsteidz savārīt zaptēs. Un varavīksnes jāķer pašiem, nevis jāskatās flikrā.

Ai, bet tas tā, jo re, kādas bildītes mums izmeta jaunais aparāts! (protams, ka kaķi, ēdiens un ēdiens-to-be)